Linda ļāvās pierunāties, ļāva citiem domāt viņas vietā.
Agrāk Linda vasarās brauca uz kolhozu pie mātesbrāļa Ernesta, kur viņš bija agronoms, un tur, kā jau laukos, darba nekad netrūka. Tagad iestājās tukšums, nebija ierasto mācību, ne lauku darbu. Pastiprinājās ciemiņa sajūta un arī vēlēšanās šo ciemošanos izbeigt. Vīramāte vēl arvien runāja izmeklētiem vārdiem un neko darīt nelika. Lindas iesaistīšanu mājas darbos viņa uzdeva vecākai sieviņai — patālai radiniecei Emmai. Sī neko negudrojot, kādu rītu pēc brokastīm pateica:
— Vedekliņa, cielaviņa, pietiks kāzoties, ķeries nu pie veļas baļļas!
Ar to dienu sākās Lindas nebeidzamie saimniecības darbi, vienmēr kaut ko var nospodrināt vēl spodrāku, iztīrīt vēl tīrāku, turklāt pie vasarnīcas ziedēja rozes un citas krāšņas puķes, kas necieta sausumu un nezāles. Redzot vedeklā čaklu cielaviņu, arī Irēne Lutere apmācīja viņu sev palīgos, ierādīja, kā apstrādāt kleitām apakšmalu, kā gludināt un reizēm pat ar mašīnu sašūt rūpīgi sadiegtos drēbes gabalus. Vajadzēja justies kā ģimenē derīgam cilvēkam. Dzīvoja Linda tagad glītā mājā pie glītiem cilvēkiem. Ko vēl vai.āk varēja gribēt? Tomēr sāka mocīt doma: par ko sevi pārdevusi? Tam viņa pati atrada mierinājumu — te nākusi, lai saglābtu savu godu, un ar visu jābūt mierā, arī ar Edmunda soļiem, kas vakaros tuvojās viņas istabai un arvien iedvesa nepatiku.
Iepazīstot Luteru māju pilnīgāk, nevarēja nedomāt par to, no kurienes šī lepnība rodas. Edmunds un viņa māte nepelnīja labi, bet Lindas mātes audžutēvs profesors Miltiņš, kas visur uzdevās tikai par makšķernieku, patiesībā ne tikai lasīja lekcijas, bet arī neskaitāmi daudzas stundas nosēdēja pie rakstāmgalda, un šais stundās tapa ne viena vien grāmata. Miltiņiem tāpat ir mašīna, un viņi ceļ vasarnīcu, toties nekādu sudrabu un ar kristāliem pilnu vitrīnu viņiem nav. Esot bijušas divpadsmit sudraba tējkarotes, no tām palikušas vairs tik septiņas, pārējās Miltiņš izkalis žibujos. Māsīcai Sandrai savādāk, viņiem mantota pilna bufete no Jura tēva — slavenā gleznotāja Vārava.
Ar sevī slēptām šaubām un nepatiku Lindas jaunā dzīve tomēr iegāja noteiktā ritmā, bet dienas vilkās gausi, nesagādājot ne īstu prieku, nedz arī dziļas bēdas. Tomēr ikdienas vienmuļi pelēkajos toņos gleznotajā akvarelī drīz parādījās arī tumšākas krāsas otas triepieni.
Rudenī, gatavojoties pārcelties uz Rīgas dzīvokli, Linda saiņoja promvedamos traukus. Pēdējo viņa paņēma no vīramātes istabas graciozu beļģu kristāla vāzi un iedomājās to pirms iesaiņošanas īpaši rūpīgi pārmazgāt. Vēlāk viņa pati nevarēja saprast, kāpēc ienāca prātā mazgāt ar karstu ūdeni. Tas bija tikai mirklis, un rokas kļuva tukšas, bet izlietnē sabira mirdzoši kristāla gabali. Briesmīgi! Lindai vajadzēja pieķerties pie izlietnes malas, jo šķita — sirds tūliņ apstāsies, pēc tam tā sāka ātri dauzīties un kāpa kaklā, kā prom bēgot. Muļķīgas neapdomības dēļ cilvēka izdomas un roku darinātās skaistās vāzes vairs nebija. Un kā to pārdzīvos vīramāte? Izlasījusi no izlietnes spīdošās drumslas, Linda iegāja lielajā istabā, kur Edmunds un māte pārsprieda, kādas mantas aizvedamas un ko var atstāt tepat. Paskatījusies iz- bīļa pilnām un palīdzību lūdzošām acīm Edmundā, viņa uztraukumā izsausušu muti stostīdamās atzinās savā pārkāpumā. Brīdi istabā iestājās klusums, tik neciešams klusums^ kas draudēja sagāzt sienas. Tad mātei un dēlam izmainījās sejas. Linda pabrīnījās, cik dusmas spēj padarīt cilvēku neglītu. Sevišķi Irēnai Luterei tas nepiestāvēja, viņa izskatījās vismaz gadus desmit vecāka.
— Ārprāts! — Edmunda mātei aizsmaka balss, viņa dziļi ievilka elpu, lai vēl ko pateiktu. — Vajadzēja man saprast, ka tādam no žagaru čupas izlīdušam skuķim, kas vienīgi māla bļodu ir redzējis, nedrīkst dot rokā labu mantu.
Arī Edmunds nikni skatījās Lindā un valdījās, lai neie- sistu.
— Vai tu maz apjēdz, cik tāda vāze maksā?
— Es .. . es . .. kad studēšu, sakrāšu stipendiju un nopirkšu, — Linda mēģināja taisnoties.
— Nopirksi? Nē, tu paklausies, Edmund, viņa nopirks … — Irēnes Luteres balsī bija dzirdams dusmām piesā^ tināts izmisums, — šodien tu tādu vāzi nemaz nevari dabūt.
Vērojot abus saniknotos cilvēkus, Lindai sāka pāriet uztraukums. Ne jau pasaule gājusi bojā… Skaistuma žēl. Zēlums, jā. Bet kāpēc niknums? Skopuma dēļ. Gandrīz pavisam mierīga Linda gāja uz savu istabu, tikpat viņa te neko vairs nevarēja līdzēt.
— Tu redzi, tu redzi … Aiziet, kā nekas nebūtu noticis. Ne viņa pirkusi, ne viņai kāda daļa. — Vīramātes sašutums uzbangoja vēl augstāku vilni.
— Neuztraucies, mamm, — dēls mierināja, — ja cilvēks no mazotnes neko labu nav redzējis, tad daudz no viņa nevar gribēt.
Pie vakariņu galda Edmunds uz Lindu pat nepaskatījās. Tas nebūt netraucēja viņu vakarā ieiet Lindas istabā un, nepasakot ne vārda, apgulties viņai blakus. Alkatīgi apmierinājis iegribas, viņš tikpat mēms aizgāja uz savu istabu. Toreiz Linda izjuta, cik gara var būt bezmiega nakts, un redzēja, kā pamazām mostošā diena izdzenā tumsu.