Dažādas domas mācās cita citai virsū. Ar cilvēku tā ne- apietas kā tagad ar viņu. Ar cilvēku ne, bet viņa te ir tikpat kā viena no tām daudzajām lietām, kas iegādātas vai nu vajadzībai, vai priekam, vai izskatam. Un pats briesmīgākais: pārdomās sabruka līdzšinējais mierinājums, ka viņa šajās mājās dzīvo, savu godu saglabājot. Vai tikai tā viņa negrima dziļāk? Vai laulība ar Edmundu nebija Kangaru meža kļūdas palielināšana? Tagad tā ir jau kļūda kvadrātā, un kas būs tālāk? Diez kā viņas vietā darītu Sandra? Droši vien ietu prom. Iet prom? Ar to nedrīkst steigties. Jāizdomā kas cits, kā turpmāk dzīvot, nevis, kā Sandra saka — daži tikai veģetējot. Bezmiega naktī Linda bija izlēmusi: lai Edmunds un viņa māte dzīvo ar savu prātu, bet viņa turēsies pie «žagaru čupā» iegūtās saprašanas. Galvenais — tagad jāmācās, nekādā ziņā nedrīkst neizturēt konkursu. Atkal izdevās atrast jaunu mierinājumu.
Otrā dienā Luteri pārcēlās uz Rīgu, un Linda trīsistabu dzīvoklī dabūja pašu mazāko istabu ar logu uz Gorkija ielu, tieši pretī trolejbusa piestātnei. Tanī pašā vakarā viņa, nevienam nekā neteikusi, aizbrauca pie mātes un atveda mācību grāmatas. Tikko atnāca atpakaļ, Edmunds pavēra viņas istabas durvis un, ieraudzījis Lindu izņemam no somas fizikas grāmatu, ironiski pasmīnēja: «Grib savu spītību izrādīt, izliekoties, ka mācās un viss pārējais viņai vienaldzīgs.»
Edmunds, tāpat arī viņa māte, pusnedēļu staigāja drūmu seju, it kā nupat būtu šķīries no tuva cilvēka. Edmunds
gribēja redzēt Lindu noraudājušos par savu pārkāpumu un tā sekām. Un ko viņa? Iebāž galvu grāmatā kā strauss smiltīs un neko neredz, nemaz neuztraucas par vīra īgnumu.
Linda savu izturēšanos nemainīja, klusējot paveica uzticētos darbus un tūliņ pie grāmatām. Edmunds apspriedās ar māti, un abi vienojās — skuķis saniķojies. Māte deva padomu:
— Spītību ar pretspīfību visgrūtāk salauzt, vieglāk ar laipnību. Šādā atmosfērā man arī darbs lāgā nesokas. Sieva paliek sieva. Mums pirmajiem jāsāk runāt, mēs te noteiksim klimatu, nevis viņa.
Pamazām ģimenes attiecības ievirzījās iepriekšējā — ārēji pieklājīgajā formā. Edmunds domāja — niekošanās ar mācīšanos izbeigsies, bet Linda sēdēja pie grāmatām ar pieaugošu cītību, un vīru sāka kaitināt sievas mūžīgā steiga uz savu istabu, it kā kaut kāda sērskābes formula būtu kas vairāk nekā vīrs, tomēr viņš apvaldījās, neko nesakot, —- . bija taču norunāts pēc gada atļaut iestāties ķīmijas fakultātē.
Tā pienāca ziema, no ārpuses mierīga, bet Edmundā rūga dusmas uz Lindas grāmatām, kas padarīja sievu patstāvīgāku un rāva prom no viņa. Ziemā Edmunds labā toņa dēj bija paradis staigāt uz koncertiem un teātriem, un Lindai viņam blakus vajadzēja būt labi ģērbtai. Edmunds teica: «Tāda manta, kas citus nespēj ieinteresēt, man nav vajadzīga.» Viņš arī sievu ierindoja mantu sarakstā, un Lindai radās jauni tērpi, uz kuriem viņai ļoti patika paskatīties, bet, tos apģērbusi, jutās kā ielīdusi svešā ādā. Gada beigās pēc koncerta «Mikrofons-80» Linda, tikko pārnākusi mājās, iekāra skapī brūna samta kostīmu, kas viņai šķita īpaši grezns, uzvilka mājas kleitu un steidzīgi, kamēr vēl dūša nebija saskrējusi papēžos, iegāja Edmunda istabā. Sarunai ar vīru viņu sadū- šināja koncerta starpbrīža tikšanās ar bijušo skolas laika draudzeni Ligitu. Kādreizējā draudzene ironiski izteicās, ka līdz ar uzvārda mainīšanu Linda esot neticami pārvērtusies un tāpēc laikam vairs neklājoties tikties ar veciem draugiem. Vai tad varēja taisnoties, ka Edmunds un viņa māte lika nepārprotami saprast: Luteru mājā Lindas draugiem vietas nav. Pat Lindas māšeles Rasmas apciemojumi kļuva arvien retāki un īsāki, bija jau ievērojusi, ka jaunie radi viņu tik^i pacieš.
— Es tev gribu ko pajautāt, — Linda, tāpat pie durvīm stāvot, pūlējās runāt pēc iespējas mierīgi.
— Lūdzu, beidzot esi atcerējusies, ka ar vīru laiku pa laikam der parunāties, — Edmunds to sacīja bez dzēlības, viņš bija labā omā.
— Es kaut ko nesaprotu — tev nav tik liela alga, lai piederētu viss, kas tev ir.
— Tev jāsaka — mums piederētu, mums… Un nevajag meklēt problēmas tur, kur to nav.
— Ir gani Ja tu neko nestāstīsi, es tās dfēbes neģērbšu …
— Neaizmirsti, ka mana mamma arī nesēž, rokas klēpī salikusi, un vari būt pilnīgi droša, es nopelnu pietiekoši vienas sievas apģērbam un sudraba karotes es tev nelieku kaklā kārt.
— Bet no kurienes tie sudrabi, tie kristāli un pārējais, kas te redzams, — Linda pamāja ar roku visapkārt istabai.
— Nauda mētājas pat tuksnesī, to vajag tikai mācēt paņemt. Tagad ir tik daudz tādu, kas nepārliek vienīgi no plikas algas, ka tos vairs neskaita. Saproti — ne-skai-ta .., Esmu pārāk pieradis pie komfortablas dzīves un nedomāju riskēt pasēdēt pie stingrāka režīma. Esi mierīga — tev nedraud salmu atraitnība. Valsts manta pie maniem pirkstiem nepielīp, es ņemu to, kas pats ielien kabatā.
— To tu man neiestāstīsi, godīga nauda svešā makā nelien.
— Tu esi neticami naiva. Tie, kas ceļ personiskās mājas, katrs savu grib ātrāk redzēt gatavu. Es nevienam neko neprasu, viņi paši uzbāžas. Pagājušovasar, — Edmunds skaļi iesmējās, — vienā dienā apbraukāju trīs iesāktas vasarnīcas, vakarā mājās, novelkot svārkus, atradu aploksni ar divsimt rubļiem, nemaz nepamanīju, kurš no tiem saimniekiem pārskatījās un savu kabatu samainīja ar manējo.
— Mans krusttēvs Miltiņš nekad nevienam aploksni nepiedāvātu.
— Un tāpēc tavs Miltiņš arī ceļ vasarnīcu četrus gadus un nevar vēl zināt, kad pabeigs. Un vispār — viņš neprot dzīvot.