— Tu gribēji teikt — neprot iedzīvoties, — Linda saprata, ka nespēs ietekmēt Edmundu tāpēc, ka tam viņai trūkst paša galvenā — trūkst mīlestības.
Nekas pēc šīs sarunas nemainījās, vienīgi Edmunda mātes pieklājīgā izturēšanās kļuva tāda, kā tikko no ledusskapja izņemta.
Neapturamas gāja dienas, jumtu malas apkārstījās ar lāstekām, kas drīz vien nokrītot skanēdamas saplīsa. Ejot garām mājām, bija jāpaskatās augšup, vai kādam ledus gabalam neiepatīkas uzkrist uz galvas. Saule sūtīja zemei arvien vairāk siltuma un arvien biežāk svieda lejup tik apžilbinošus gaismas klēpjus, ka, ieejot no āra telpās, pirmajā brīdī bija grūti kaut ko saskatīt. Trotuāru malās sniega vāli saplaka, kļuva netīri un pamazām pārvērtās sīkās, duļķainās urdziņās, kas steidzās uz ielas pusi. Tirgū parādījušies pūpoli aizceļoja uz dzīvokļiem un atgādināja, ka pavasaris klāt. Arī Lindai uz mazā galdiņa zem spoguļa stāvēja brūna māla vāze ar pūpoliem. Viņa redzēja pavasari, bet nespēja to izjust kā meitenes gados, kad no pavasara kaut ko gaidīja, kaut arī nesagaidīja. Lindai bija pazudis gaidīšanas prieks. Kas varēja mainīties? Pats no sevis nekas citādāk neiegrozīsies. Atlika vienīgi samierināties vai — pazibēja arī tāda bailīga doma — jāiet prom. Bet Lindas māte pie katras tikšanās ar prieka asaru miklām acīm apjūsmoja meitas lielo laimi, un Lindai pietrūka spēka sacīt patiesību. Bailīgā doma par promiešanu bija tik nevarīga, ka aizbēga. Vai viņai tā būs jādzīvo visu mūžu — nāks un ies pavasari bez pavasara?
Un tomēr — vasara ar ziediem, ar sauli, ar jūru un domām par studijām, kas solīja paplašināt ikdienu un dot dzīvei noteiktu virzienu, Lindu izrāva no drūmās noskaņas. Apzinoties savas jaunības neizmantoto spēku, viņa nebaidījās no iestāju eksāmeniem, tieši otrādi — labi sagatavojusies, gaidīja tos — būs zināma cīņa, savu spēku parāde un pārbaude. Linda neļāva vasarai sevi pārāk atvilināt no mācī* bām. Par matemātikām viņa bija pilnīgi droša, par fiziku tāpat, sacerējumā domāja dabūt vismaz četri, zināšanas ķīmijā stingri pārbaudīja māsīca Sandra. Tikai nelāga iznāca ar braukšanu pie Sandras, kas vasarā dzīvoja Garciemā, un ceļš paņēma daudz laika, par ko vienmēr no Edmunda bija jādzird ironiskiem iestarpinājumiem piebārstīti garu garie pārmetumi. Linda nestrīdējās pretī, noliektu galvu noklausījās un darīja savu.
Jūlija beigās Edmundam sākās atvaļinājums, un dienās, kad Linda bija prom Garciemā, viņam vajadzēja iet sauļoties un peldēties vienam pašam kā vecpuisim. Viņš klusībā vēlējās, kaut Linda izkristu pašā pirmajā eksāmenā, tad kādu laiku būtu miers. Viens pats bezdarbībā gozējoties sakarsušajās jūrmalas smiltīs, viņš iepazina nepatīkamu viesi — viņu apciemoja greizsirdības velns un čukstēja ausīs: «Vai tas tik droši zināms, ka viņa brauc pie Sandras? Pa ceļam arī var iepazīties, un vasarā katrs krūms aicina.» Edmunds šo nepatīkamo ciemiņu pūlējās aiztriekt prom, jo viņš pats, kad vēl nebija vīrs, lielīgi apgalvoja: ja sieva krāpj vīru, tā ir nabadzības apliecība vīram. Tomēr greizsirdības velns bija uzmācīgs un neatlaidīgs ciemiņš.
Trīs dienas pirms ķīmijas eksāmena jau no rīta gaiss bija kā uzkarsēts, un Linda, steidzoties pie Sandras uz pēdējo konsultāciju, neko virs plānās vasaras kleitas neuzvilka. Vakara pusē, par labām zināšanām Sandras uzslavas sadrošināta, viņa priecīgā noskaņojumā iekāpa Jūrmalas vilcienā un apsēdusies skatījās pa logu, kā debesīs mākoņi lasījās kopā. Varbūt paspēs tikt mājās nesalijusi. Debesis tomēr strauji kļuva tumšākas, un pamalēs šaudījās zibens strēles, kam sekoja grāvieni, tad pēkšņi biezs lietus vilciena logiem aizvilka gandrīz necaurredzamu priekškaru. Logu stikli tūdaļ apraudājās lielām asarām. Kādreiz tāds gāziens pārskrien ātri. Tovakar, kad Linda izkāpa Jaundubultu stacijā, pērkons attālinājās, bet lietus brāzās ar vēl lielāku spēku. Negribējās gaidīt stacijā, kamēr pārstāj, un Linda skriešus devās uz Luteru vasaras māju. Viņa ienāca lielajā istabā tik slapja, kā ar visām drēbēm izpeldējusies, no viņas pilēja ūdens.
Edmunds piecēlās no dīvāna, uz kura guļus bija lasījis grāmatu, un apmākušos skatienu lūkojās puķainajā kleitā, ko slapjums bija pielipinājis pie viņam tik labi pazīstamā auguma. Kaut Lindai uznāca auksts drebulis, viņa tāda pati slapja palika stāvam — labāk, lai tūliņ nāk brāziens.
— Tur jābūt trakam, lai tā liedētos, — Edmunda balsī skanēja vairāk izbrīns nekā pārmetums, — nu, ko tu drebinies, ej pārģērbies un nāc uz virtuvi, tev jāiedzer karsta tēja. Vai nav dulla . ..
Kamēr Linda dzēra tēju, vīrs sēdēja galda galā un klusējot pētījoši viņa lūkojās. «Kāpēc viņa izvairās skatīties acīs? Droši vien sirdsapziņa moka.»
Bet Linda domāja: varbūt šoreiz nebūs jāklausās netaisnīgos, žultainos pārmetumos. Viņš klusēja, šī klusēšana arī bija pārmetums, tomēr to Linda pacieta vieglāk. Pirms gulētiešanas viņa gribēja vēl kādu stundu pamācīties, bet, vairākkārt pārcilājusi visas mācību grāmatas, nevarēja atrast Homčenko «Ķīmiju». Pārvarot bailes izraisīt Edmundā niknumu, viņa iegāja lielajā istabā un vaicāja:
— Atvaino, vai tu gadījumā pie savām grāmatām neesi iejaucis manu Homčenko?
i— Ak tavu mīļo ķīmiju? Kāpēc tev šī grāmata nebija vajadzīga līdzi? — Edmunds pietuvojās sievai cieši klāt, saņēmis aiz zoda, pacēla viņas galvu un stingri skatījās acīs.
«— Nav nemaz zināms, ko tu pēdējā laikā mācies un ar ko tu mācies, varbūt tas ir Sandris, nevis Sandra?
Linda vienmēr pietvīka, kad uztraucās vai vajadzēja savaldīt dusmas, šoreiz viņai pat it kā liesma izskrēja cau'i.