«Va, velns, kur mūsu dienās sākušas darboties smukiņas zagles. Nekas neiespējams tas nav, ja sievietes var būt raganas, kādēļ nevar būt zagles?»
Blondīne, izveicīgi nolēkusi dārzā, paņēma somu un izgāja uz ielas. Kaspars ieinteresēts sekoja. «Varbūt viņa nemaz nav zagle, tikai paradusi iznākt no mājas nevis pa durvīm, bet pa logu? Tomēr nē… Šī tramīgā skatīšanās uz visām pusēm, pirms kāpa laukā …»
Glītā zagle, ne reizes nepaveroties atpakaļ, steidzās pa vistaisnāko ceļu uz staciju. «Līdz pirmajam milicijas postenim pasekošu, pēc tam lai gādā tie, kam par to maksā algu.»
Meitene džinsos un Kaspars drīz nonāca pie nelielas, zaļi krāsotas stacijas ēkas. Tur gaidītāju bija maz. Nojumē uz sola sēdēja krietni pavecs pāris un dzīvi sarunājas, ar lielu uzmanību uzklausot viens otru.
Pa peronu, klaudzinot smailām kurpēm, pastaigājās melnā ādas mētelī ģērbta nenosakāma vecuma dāma. Viņai bia- kus soļoja melns karaliskais pūdeiis, ne mazāk elegants gaitā un izskatā kā izcilā sugas suņa īpašniece.
Milici nekur nemanīja. Nekas cits neatliks, vajadzēs sekot arī tālāk. Dīvaini — tas nemaz nelikās nepatīkami. Drošības labad Kaspars nopirka biļeti līdz Ķemeriem; nevarēja taču zināt, uz kuru pusi viņa brauks, bet tā izrādījās veltīga centība. Pienāca elektriskais vilciens uz Rīgu. Meitene iekāpa otrajā vagonā un apsēdās pie loga. Soli bija pustukši. Kaspars pasteidzās ieņemt brīvo vietu viņai pretī un, izlikdamies, ka skatās pa logu, paslepšus aplūkoja gaišmataino pasažieri. Viņa bija pavisam jauna, katrā ziņā zem divdesmit, un ļoti patīkama. Kasparam viņa nepievērsa ne mazāko uzmanību. Nemanīja arī, ka tiek novērota. Meitenes skafiens likās uz iekšpusi vērsts, šķita, ka viņa domā ko ļoti svarīgu.
Jo vairāk Kaspars vēroja, jo lielākā nesaprašanā apmaldījās. Pretimsēdošā izskatījās pats godīguma iemiesojums, tāda, kurai varētu uzticēt lielākos pasaules dārgumus. Varbūt godīgais izskats deva lielākas iespējas viņas nelikumīgajās gaitās?
Ar katru nobraukto kilometru tālāk un tālāk aizvirzījās doma nodot meiteni milicijai. Kaspars bija pārliecināts, ka viņam ir izcilas audzēšanas spējas augu pasaulē un cilvēku sabiedrībā tādas pašas audzināšanā. Pēc viņa domām, audzēšana un audzināšana — tur lielas atšķirības nav. Bēda tikai viena — kā iesākt sarunu? Elektriskais vilciens nežēlīgi steidzās, nemaz neņemot vērā, ka nekādi Kaspars nevarēja un nevarēja sagudrot pirmo teikumu.
Jau Daugavas tilts, tūliņ būs Rīgas stacija, bet pirmā teikuma kā nav, tā nav. Tomēr pamest aizdomīgo meiteni arī nevarēja. Līdz šim Kasparu bija vadījusi dēkaina ziņkāre un iedomāta pienākuma apziņa — noziedznieks jānodod milicijai, tagad viņš mānījās, sev iestāstot, ka pasāktais jānoved līdz galam. Nevarēdams izdomāt sarunas sākumu, Kaspars sāka prātot: laikam sievietes gaišus tērpus valkā tāpēc, ka gaiši ģērbtās pūlī labāk var ieraudzīt. Un patir- šām — gaišzilais pulovers viņam palīdzēja no vagoniem izbirušajā drūzmā nepazaudēt svešo meiteni.
Līdzko atbraucēji iznāca no stacijas, viņiem nežēlīgi uzbruka saits vējš, pavecākiem vīriešiem tas draudēja noraut cepures, sievietēm pluinīja kuplos svārkus un trenca matu šķipsnas acīs.
Par laimi, tālu iet nevajadzēja. Blondīne apstājās tuvākā trolejbusa pieturvietā un, kad pienāca ceturtais, žigli iekāpa, kaut arī stiepa acīm redzami pasmagu somu.
Hercena ielas piestātnē viņa izkāpa. Arī Kaspars no jauna devās pretī asai vēja brāzmai. Drīz vien gaišzilais pulovers nogriezās pa labi Araišu ielā. Citus gājējus te neredzēja, draņķīgais laiks bija piesējis cilvēkus mājās pie televizoriem. Kaspars sāka iet lēnāk, lai meitene, nenojaustu, ka seko, gan tad viņa prastu nozust.
Pie nelielas divstāvu ēkas, kurai pa blāvi dzeltenajām sienām rudens dvašas apsātinātie staipekņi bija uzkāpuši līdz pat jumtam, nācēja, pierasti viegli atvērusi vārtus, iegāja pagalmā un nozuda aiz mājas stūra.
Kaspars atcerējās no vecām grāmatām, ka zagju midzeņi atrodas tumšās, drūmās, žurku pilnās pagrabtelpās. Bet laiki mainās, mainās arī zagļu midzeņi. Iela gan piemērota — neasfaltēta, drīzāk atgādināja lauku ceļu, kam zāļainajās malās rindā aug lielas liepas. Kaspars ērti atbalstīja muguru pret tuvāko koka stumbru un nolēma gaidīt, cik vajadzēs, kamēr atkal parādīsies meitene, droši vien atbrīvojusies no nesamā. Tā mierīgi stāvot, sāka salt. Vējam nepietika ar saldēšanu vien, sapūta arī lietu. Sākumā Kaspars tikai skatījās, kā lietus švīko gaisu, ar ūdens pavedienu piešujot mākoņus zemei, bet drīz vien viņš sajuta, ka zaļais liepas lapu lietussargs ir caurumains.
Otrajā stāvā blondā meitene piespieda durvju zvana pogu. Atvēra pusaudze — tādiem pašiem salmu krāsas matiem kā atnācējai.
— Urā, Lindiņ! Tu esi klāt īstā reizē, tieši uz siltu ābol- maizi.
— Rasmiņ, vai mammuks mājā? — atnācēja, it kā nebūtu neko dzirdējusi, pajautāja un nolika somu nelielajā priekštelpā zem drēbju pakaramiem.
Rasma atbildēja ar priecīgu saucienu:
— Mamma! Linda atnākusi.
Aiz tām durvīm, no kurām nāca svaigas baltmaizes un kanēļa smarža, sievietes balss kaut ko teica, bet nevarēja lāgā saklausīt, ko.
Rasma, satvērusi māsu pie rokas, ievilka istabā.
— Netrako, Rasmiņ. — Linda apsēžoties ievēroja zaļ- rūtainu dīvānu — agrāk tāda te nebija.
— Kā tas šeit gadījies?
— Vai tad neredzi? Tas ir īras dīvāns.
— Redzu, bet kādēļ nolikts jūsu istabā?
— Toties mūsu lielais drēbju skapis jau atrodas Iras istaba.