— Būs jāaiziet līdz upei, — Miltiņš teica, it kā nemaz nebūtu dzirdējis, ko sacīja sieva, un sāka rīkoties.
Pirmo uz mazā galdiņa nolika zilu izolācijas lentes rullīti, kurš, pēc Sofijas domām, Miltiņa dzīvē esot sevišķi nozīmīgs. Blakus zilajam rullītim savu noteikto vietu ieņēma neliela, apaļa metāla konfekšu kārba — tajā glabājās āķi, tad divi rullīši ar divpadsmitā un piecpadsmitā numura makšķer- auklām, šo svarīgo priekšmetu rindu vēl pagarināja daži slīdošā svina rombi, svina plāksne, grieznes un plakanknaibles, Uz nelielā galda pietika vietas arī makšķernieku somai un divām zviedru spolēm, slēgtā maksāja sešdesmit rubļu un vaļējā tikpat. Profesors Miltiņš makšķerēšanas auklas un citus piederumus pirka tikai importa, bet kurpes — vienīgi vietējo Daugavpils ražojumu par sešpadsmit rubļiem un slavējot valkāja visu gadu. Ar tām izstaigājoties pa Gaujmalu, izbrie- noties pa dubļiem, pēc tam Sofija nomazgā, nospodrina, un var atkal iet lekcijas lasīt.
Sofija piecēlās un atnesa no virtuves polietilēna maisiņā sieru. Ko tur gaidīt, kamēr prasīs, pats viņš tāpat neatradīs.
Miltiņš atzinīgi paskatījās.
— Ja reiz esi izkustējusies, pie viena izej dārzā un noplūc kādu piparmētru lapu, ko mīklai pielikt. Vai vārošs ūdens ir?
— Uz plīts baltajā katliņā, un mētras — mazajā vāzītē virtuvē pie loga. Vai es nezināju, ka iesi makšķerēt, rokas un kājas tak neviens tev nav sasējis.
Miltiņš iegāja virtuvē un dziļajā šķīvī samīcīja ēsmas mīklu.
— Tā — gatavs ir, — viņš noteica, saviļāto, zivju ēsmai domāto mīklu iemetot verdošā ūdenī. Pēc minūtes to ņēma laukā un mazliet apvārītajā pikā iemīcīja piparmētru lapiņu.
— Tas darbiņš padarīts, — nu varēja atgriezties pie galda, kur vēl ne mazums darāmā. Vispirms viņš nogrieza no divpadsmitā un piecpadsmitā numura auklas dažus lielas vīrieša rokas sprīža garuma gabalus.
Sofija mirkli pārstāja adīt.
— Man tā rādās, mūsu Sandrai arī būs jāšķiras. Vāravs tak nav pareizs cilvēks. Kā tu domā?
Miltiņš izņēma no kastītes vairākus septītā numura āķus.
— Es domāju — būs jāņem piecpadsmitā numura pa- vadiņa, divpadsmito ūdenī mazāk redz un zivs labāk ņem, bet lielāks sapals sit pušu. — To sakot, viņš nopūlējās ar āķa piesiešanu. Tādās reizēs āķi ir kā dzīvi, skrien prom.
— Sandra jau neko nesaka… Tāpat pa gabalu ir redzams — ne tas ir labs vīrs sievai, ne kārtīgs tēvs bērnam.
— Ēsmai es ņemšu tikai mīklu un sieru, ar tārpiem šodien nav ko sākt.
— Runā kā pie sienas, ar tevi pašu nav ko sākt.
— Tu kaut ko teici? Šoreiz ar slīdojp svinu taisīšu japāņu makšķeri.
Sofija nopūtās un apklusa. Saprata — tādās runās no Kriša līdzspriešanu nesagaidīs. Miltiņš, piestiprinājis ar turētāju pie makšķerkāta vaļējo zviedru spoli, pāri turētājam vairākkārt uztina zilo izolācijas lenti. Profesors Miltiņš daudzos sadzīves jautājumos bija pārāk lētticīgs, toties reizēm nepamatoti neuzticīgs: tikpat kā spoles turētājam, viņš neuzticējās arī bikšu lencēm, drošības labad vienmēr valkāja vēl siksnu.
Sofija, nolikusi adīkli uz dīvāna, vēroja, kā Krišs pavilka makšķerauklu no spoles un izvēra cauri kāta riņķiem, pēc tam cauri svina rombam.
— Tagad tev laikam vajadzēs špickas. — Viņa atnesa no virtuves un nolika vīram pa rokai sērkociņu kastīti.
Miltiņš pasmaidīja.
— Redz kā, tos ilgos gadus ar mani kopā pa dzīvi kuļo- ties, no tevis ir iznācis cilvēks.
— Kurš te kuro par cilvēku pataisījis, tas nemaz tik vienkārši nav noskaidrojams.
Miltiņš piesēja makšķerauklas galā divas pavadiņas, pēc tam pussprīža tiesu no mezgla auklā iestiprināja sērkociņu, kas nejāva svinam slīdēt virsū āķiem.
«— Viena makšķere ir kārtībā. — Viņš aplūkoja padarīto darbu. — Jāsataisa arī īsā, divposmīgā ar pludiņu. Starp krūmiem var gadīties kāda lielāka rauda.
— Galvenais — lielāka rauda. Diez kāpēc tās lielās, kamēr atnes mājās, pa ceļam saraujas mazas. — Sofijai uznāca tāds brīdis, kad itin nekas nebija labi un pa prātam. — Es nesaprotu, kāpēc mums mūža galā vajadzēja ķēpānes ar mājas celšanu. Vai Sandra maz gribēs dārzu kopt, tev jau vienalga, tev zeme vajadzīga tikai tādēļ, ka tur dzīvo sliekas.
Miltiņš ar šķērēm lēnām nogrieza nelielu gabaliņu no svina plāksnes, aprullēja tai vietā, kur pavadiņa piestiprināta pamatauklai, pēc tam ar plakanknaiblēm saspieda. Nu bija gatava arī otrā — pludiņa makšķere un visi priekšdarbi veikti krietnas tiesas Gaujas zivju pārvietošanai Miitiņa virtuvē uz pannas. Velkot vatēto jaku, Krišam bija laiks atbildēt sievai:
— Nevajadzēs Sandrai, varbūt Anniņai te patiks. Ja ir māja, cilvēki, kas tur dzīvos, vienmēr atradīsies.
«Kas ta Krišam, vai viņam ar amatniekiem jāplēšas? Viņam taču nebija stundām jāstāv blakus Peņģerotam, stāstot jokus un anekdotes, lai šim aizmirstas pa darba laiku skriet uz bodi pēc pudeles. Iedot naudu, ko viņš tikpat lielā cieņā netur, nav nekāds grūtums.»
To klusībā nodomājusi, Sofija atgādināja makšķerniekam:
— Saliekamo soliņu paņem!
Miltiņš, izejot no dārza, pilnām rokām un turklāt vēl somu plecos, kā parasti, ar makšķerkātiem aizķērās vārtiņos. Kamēr nopūlējās atbrīvojoties, Sofija viņu panāca.
— Zivju uzķeramo tīkliņu aizmirsi.
— Jau sākumā Sandrai pašai vajadzēja redzēt, ka Vāravs nav nekāds lāga cilvēks, — Miltiņš pateica un pagriezies lēnām aizvēra aiz sevis vārtiņus.