— Nesēdi uz mitras zemes!
— Jā, jā.
Sofija piegāja kolhoza rudzu zelmenim tuvākajai dārza malai, Šaura, cieti nomīdīta taciņa iesākās pie sētas pirmā staba un šķērsām pāri koši zaļajam zelmenim aizveda gandrīz līdz pašam Gaujas krastam.
«Tik daudz gadu pagājis, un viņš vēl arvien tāds pats pieskatāms,» Sofija nodomāja, vērojot, kā mazliet sakumpu- šais, garais un pārlieku tievais Miitiņa stāvs nozuda pie lielā krastmalas bērza.
» * *
Vienīgi dēls Krišs bija palicis Austrai Miltiņei. Kara sākumā Krišs ar grupu komjauniešu aizbrauca no skolas, savējos nesaticis. Viņa ģimene — tēvs vidusskolas direktors, māte ārste un māsa medicīnas studente — pāris dienas vēlāk dabūja iespiesties kādā smagajā mašīnā. Vēl Latvijas teritorijā, tūliņ aiz Raunas, virs ceļa pārlidoja vācu lidmašīna un, pa mašīnu straumi nobērusi ložmetēju kārtu, pazuda. Uzlidojumam beidzoties, ārste Miitiņa vīram un meitai vairs neko nevarēja palīdzēt. Viņa pati un dēls Krišs izstaigāja garos kara ceļus, ne reizes neievainoti.
Tūliņ pēc Latviešu strēlnieku korpusa ienākšanas Rīgā Krišu Miltiņu piekomandēja pie Latvijas Komunistiskās Partijas Centrālās Komitejas kara daļas. Viņa karavīra gaitas beidzās, palika vienīgi neaizmirstamas atmiņas un pagaidām arī sarkanarmieša forma, kaut viņa darbs bija tālu prom no cīņām Kurzemes katlā. Miltiņš lasīja lekcijas jaundibinātajā Rīgas Skolotāju institūtā, kur, tāpat kā daudzās citās vielās, trūka speciālistu. Krišs pirms kara bija paspējis pabeigt Filoloģijas fakultāti, pat nostrādāt gadu par latviešu valodas skolotāju, un lektora roba aizpildīšanai viņš noderēja.
Kriša māte, atgriezusies Latvijā gandrīz vienā laikā ar dēlu, sāka strādā* Rīgas kara hospitālī par ārsti. Miltiņi dabūja atpakaļ pat savu bijušo trīsistabu dzīvokli Ģertrūdes ielā, kur viņu prombūtnē bija iekārtota neliela vācu virsnieku viesnīca, par ko liecināja pie katras istabas durvīm piestiprinātie numuri. Pēc grūto kara gadu dzīves Krišs jutās laimīgs, ticis kopā ar māti savā mājā, bet drīz mājas sienas kļuva par šaurām.
Sākumā viņš brīvos brīžus aizvadīja, klīstot rudenīgajās Rīgas ielās. Ilgāku laiku neredzējis dzimto pilsētu, viņš skatījās tajā kā no jauna. Daudz kas bija mainījies, tikko karu pārcietušai pilsētai ir savi, no miera laika dzīves atšķirīgi vaibsti.
Kādā vējainā svētdienā Krišs lēnām pastaigājās pie Rīgas galvenās stacijas. Kara ceļos norūdījies, viņš nevairījās vēja saltuma un iekšēji smīnēja par gājēju steigu tikt ātrāk zem jumta. Vērojot pelēko stacijas burzmu, viņš pamanīja tumšsarkanu mēteli, kas viņu pamudināja aplūkot valkātāju. Tā bija meitenīga, jauna sieviete. Viņa nesa lielu grozu un saini otrā rokā. Nesamie bija acīm redzami smagi, jo, iznākusi no perona, viņa tos nolika zemē, mazliet atpūtās, tad gāja tālāk uz Marijas ielu. Krišam sametās kauns par savu dīko klejošanu, viņš piedāvājās palīdzēt. Meitene, brītiņu šaubījusies, pieņēma palīdzību. Lielais grozs patiešām bija smags, un tramvaja sliedes vēl arvien elektrības trūkuma dēļ slinkoja bezdarbībā. Meiteni Krišs pavadīja līdz viņas mājai Tallinas ielā, netālu no kinoteātra «Gaisma», palīdzēja arī nesamos uzstiept trešajā stāvā. Pateikdamās meitene pasmaidīja. Krišs ievēroja viņas apaļajos vaigos smaida iezīmētas mīlīgas bedrītes un gaišos, kuplos matus, kurus nevarēja savaldīt spilgti rūtainais lakatiņš, tie spraucās uz pieres un sprogojās pāri pleciem. Viņš tūdaļ paskatījās dzīvokļa numuru un uzaicināja jauno paziņu nākošā svētdienā satikties tuvējā kinoteātrī, piebilzdams — pazust tikpat neizdosies, adrese viņam taču zināma. Vēl pāris svētdienas abi satikās tajā pašā Tallinas ielas kinoteātrī. Krišs, jauno paziņu mājup vadot, stāstīja kara stāstus un prasmīgi piepina klāt savu biogrāfiju, cerēdams sagaidīt lielāku atklātību arī no viņas, bet ar visu centību pretī saņēma maz — uzzināja vienīgi viņas vārdu — Sofija, bet viņš gribēja zināt vairāk. Sava nodoma veiksmīgākai realizēšanai īsi pirms Jaungada balti apsnigušā sestdienā vecākais lektors Krišs Miltiņš, saņēmis algu, tūliņ devās uz universālveikalu, kur par komerccenām pārdeva dažādas preces. Cilvēki šo komercveikalu vērtēja dažādi. Tie, kas neredzēja tālāk par savu degungalu, sacīja: «Kāda jēga, ja bodē stāv manta, ko tikpat maks neļauj nopirkt.» Citi, kuriem nemaz nebija biezāks maks, sprieda tā: «Ja parādās brīvi pērkama prece, tad sākam iet pirmos soļus uz miera laika dzīvi.»
Kriša steiga aprima universālveikala pirmajā stāvā konfekšu nodaļā. Viņš ņems tās vislabākās, tikai «Lācīšus». Un cik tās maksā? Seši simti rubļu kilogramā, apmēram puse no Kriša mēnešalgas. Nemaz negudrodams, viņš palūdza puskilogramu. Pārdevēja noskatīja vienkāršo karavīru un tūliņ nesvēra.
— Tas maksā trīssimt rubļu, — viņa atgādināja.
— Es zinu. Lūdzu, nosveriet!
Izdomāts bija labi: rītvakar filmu neskatīsies, uzaicinās Sofiju tāpat pastaigāties. Viņi ēdīs konfektes un runāsies.
Otrā dienā, ieraudzījis Sofiju, viņš vairs nejutās visai droši. Konfekšu tūta «dedzināja» rokas. Brīdi pastaigāties viņa bija ar mieru. Kad viņi, paklejojuši un neko prātīgu neizrunājušies, apstājās pie Sofijas mājas un viņa atvadoties sniedza roku, tikai tad Krišs sadūšojās piedāvāt saldumus. Sofija al- vēra tūtu, paskatījās un tūliņ iedomāja: «Martina tādas konfektes nav pat redzējusi, un es te viena pati mielošos.»
— Paldies, es saldumus neēdu. — Viņa sniedza tufu atpakaļ Krišam.
Viņš neņēma.