— Dāviniet kādam citam! — Krišs izskatījās patiesi apbēdināts un turklāt muļķīgs. Tieši viņa muļķīgums Sofiju iežēlināja.
— Labi, saldumus es paņemšu, un uziesim augšā pie manis, uzcienāšu jūs ar karstu tēju.
Kāpņu telpas otrā stāvā Sofija sacīja:
— Es jūs iepazīstināšu ar saviem bērniem.
— Jums ir bērni? — Krišs jautāja tādā balsī, it kā nupat būtu ko sevišķi vērtīgu pazaudējis.
— Jā, bet nav daudz, tikai divi.
«Tad vīrs arī viņai ir,» — to Krišs iedomājās, klausoties Sofijas klauvējienu pie dzīvokļa durvīm.
Atvēra izstīdzējis, gadus piecpadsmit vecs pusaudzis, viņam blakus stāvēja sīka meitenīte skolnieces kleitā. To abu ziņkārīgi apskatīts, Krišs priekštelpā pakāra šineli. Pēc tam viņu ieaicināja istabā un palūdza apsēsties pie apaļa, ar krāsaini izšūtu galdautu pārklāta galda, tieši pretī vecmodīgai bufetei. Ienākot viņš redzēja pie otras sienas šauru dīvānu un nelielu grāmatplauktiņu. Dzīvoklis bija pieticīgs, taču patīkams savā tīrajā vienkāršībā kā pati tā saimniece.
Sofija saņēma istabā līdz ienākušo pusaudzi aiz auss.
— Šis palaidnis saucas Ernests, — meitenītei viņa noglaudīja galvu, — un te ir mana pirmklasniece Marta. Tagad abi mudīgi uz virtuvi un uzvāriet liepziedu tēju!
Tikko viņi palika divatā, Krišs tūliņ vaicāja:
— Un kur jūsu bērni?
— Tie paši ir manējie.
— Tādā gadījumā jūs ar savu dēlu esat vienā vecumā. — Krišs nogaidīja, ko viņa teiks tālāk.
Sofija pēkšņi kļuva nopietna, pat skumīga.
— Mūsu tēvu un māti apcietināja tūliņ pēc vāciešu ienākšanas. Man tolaik bija jau sešpadsmit gadu un sev solījos izaudzināt brālīti un māsiņu. Tā mēs izdzīvojām un dzīvojam.
— Par vecākiem jums ziņu nav?
— Tēvu esot nošāvuši, māte koncentrācijas nometnē saslimusi un mirusi.
Krišs gribēja pasacīt ko mīļu Sofijai, kam dzīve nežēlojot pārbaudījusi izturības spēju, bet viņš pavisam lietišķi pajautāja:
—* Vai jums neviens nepalīdz?
— Laukos ir vectēvs un vecāmāte. Mēs viņiem esam vesels ducis mazbērnu. Ernests pa vasaru tur dzīvo. Toreiz, kad jūs man palīdzējāt, es vedu no vectēva mājām miltus un sīpolus.
Sofija apklusa, un Krišs arī tūliņ nevarēja izdomāt, par ko tālāk runāt. Toties virtuvē Ernests aizgūtnēm sačukstējās ar māšeli Martu. Brālis bija pa nopietnam uztraucies. Tas, no kā viņš baidījās, bija noticis: Sofijai atradies draugs, un viņi ar māšeli būs otrā plānā, varbūt vēl trakāk — tiks aizmirsti pavisam. Vai tādas lietas netika dzirdētas? Vajadzēja kaut ko darīt, ko tādu, kas nevēlamo viesi aizbaidītu prom. Sazvērnieciskā sačukstēšanās beidzās ar apslāpētiem smiekliem. Iz- smējušies Sofijas brālis un māsa piegāja pie durvīm, un istabas klusumu iztraucēja skaļa dziesma:
«Čau, kāda ruņa, Mārtiņ, Par lietu šo var būt, Sī meitene, šī meitene Grib tava sieva kļūt.»
Sofija nosarkusi uzkliedza:
— Ernest!
Bargais kliedziens uzreiz pārcirta dziesmu. Apmulsusi Sofija klusi piebilda:
— Pusaudžiem ir briesmīgi daudz bezkaunības.
Krišs šim starpgadījumam nepievērsa uzmanību. — Aiziesim uz kādu centra kino, — viņš ierosināja.
— Šodien man nav tik daudz laika, lielā veļa samērkta.
— Un rītvakar?
— Darbdienās es pavisam nevaru. Es vakaros eju skolā. Nemaz pati nesaprotu, kā līdz divpadsmitai klasei esmu aiz- kūlusies. šogad pieci mūsu nodaļas vefieši beigs vakara vidusskolu.
«Tātad viņa strādā Vefā,» tagad Krišam šķita — beidzot viņš par Sofiju zina visu.
Sofija atcerējās runājoties aizmirsto, ciemiņam apsolīto tēju. Sabērusi turpat no bufetes paņemtā stikla bļodiņā dāvinātās konfektes, viņa pasauca māsu un brāli.
Kriša pirmais apciemojums nekļuva par pēdējo, kā tik ļoti sākumā gribēja Ernests.
Ciemošanās beidzās tādējādi — pavasara pusē Krišs paziņoja mātei:
— Rīt ejam pusdienās pie tavas nākošās vedeklas.
Viesojoties uzzinājusi, ka vedeklai ir pūrā divi bērni, Kriša
māte galvenokārt ievēroja tās Sofijas īpašības, kas viņai ne
patika. Mājās pārnākusi, viņa tūliņ Krišam izteica savas domas:
— Nesaprotu, kāpēc runā par vīriešu trūkumu. Nupat redzēju pārliecinošu sieviešu deficītu. Mans vienīgais dēls novar atrast sievu bez gataviem bērniem.
— Mamm, es par tevi biju labākās domās.
— Es par tevi arī. Bērni nemaz nav sliktākais, puika jau liels, un meitenīte ļoti piemīlīga … Ja man jāsaka paf tav-/ Sofiju … Smuka viņa ir, tikai smukums ir dilstoša manta, ne par velti tautas dziesma saka:
«Kad paņēmu līgaviņu, Vējš nopūta daiļumiņu .. .»
Jaunības reibonis pārskrien ātri, un es nevaru iedomāties kā tu ar viņu satiksi. Viņa ir pārāk vienkārša.
— Tieši šis vienkāršums man patīk un ir vajadzīgs.
-— Dari, kā zini, pašam savu dzīvi vajadzēs nodzīvot. Tai caurstaigājamā istabā strādāt tu nevarēsi, un ar tavu nākamo sievu dziedāt vienā meldijā es nevēlos, būs jāmainās ar dzīvokļiem.
— Par to nemaz nerunā, tu šeit esi pieradusi. Gan es kaut kā iekārtošos. -
— Ko es viena pati darīšu trīs istabās? Un cik es vispār esmu mājās …
No tās svētdienas nepagāja ne mēnesis, kad sākās Sofijas un Kriša Miltiņu kopdzīve. Plašajam trīsistabu dzīvoklim neatbilstošā šaurā materiālā rocība viņus par kurnētājiem nepadarīja. Tai laikā katrs prātīgs cilvēks saprata: pilnīgi visas vajadzības uzreiz apmierināt nevar. Un Sofija bija pieradusi domāt — tam mums neiznāk, bet Krišs, iejuties karavīra vienkāršībā, aizmirsa iepriekšējo mājas dzīvi, kurā viņš tika gandrīz «vatē tīstīts» un «pasargāts no visa ļauna».