Kā mācēdams Krišs mēģināja palīdzēt arī saimniecībā, ar to ieviešot tikai jucekli vai arī kaut ko derīgu sabojājot.
Sofijas brālis un māsa Miltiņu drīz iemīļoja, bet viņa līdzdalība bērnu audzināšanā gāja pa lutināšanas ceļu jeb, kā Sofija sacīja, — taisnā ceļā uz elli.
Pēc pāris gadiem, kādā sestdienā, kad Krišs, kārtējo reizi gribēdams palīdzēt, atkal piededzināja pīrāgus, Sof'ja klāja vakariņu galdu vīra kabinetā divām personām. Tā viņa darīja pirmo reizi, tāpēc Krišu sagrāba nelaba nojauta. Apsēdies viņš nedroši ieprasījās:
65
— Laikam būs kas nopietns?
3 — 490
—- ia, Kriš, mar» ar tevi nopietni jā'unā.
Miltiņš aizdomīgi paskatījās Sofijā, Viņš gluži labi saprata, ka nekāds stiprais ģimenes balsts nav, drīzāk vēl viens aprūpējamais, kas vienīgi nopelna nelielu naudu, kuras krietnu daļu apēda pa dažādiem kanāliem sagādātās retās grāmatas.
— Tu gribi no manis šķirties? — Miltiņš pūlējās izturēties mierīgi, viņa balss fomēr nodevīgi atklāja uztraukumu.
Sofija smējās ilgi, skaļi un sirsnīgi.
— Nabaga Kriš, man tevi jāapbēdina, uz fo nav pa? vismazāko cerību. Ieteicu laikus pielāgoties: tev nāksies savu dzīvi novilkt kā Sofijas vīram.
— Tad jau… Tad jau mums vairāk nav ko runāt, — Kriša nelāgais noskaņojums pēkšņi pazuda.
— Ir gan… Tev ir palaimējies: no mammas rokām tevi pārķērusi tāda sieva kā tavējā. Nemaz nesmejies! Praktiska dzīvē tu esi ciemiņš, kas nekad neiepazīs māju, kurā viesojas, tāpēc nevajag sevi veltīgi izniekot. Sēdi pie savām grāmatām, vismaz sabiedrībai no tevis būs kāds labums, uri varbūt profesoru izsēdēsi. Es tikšu galā ar saimniecību un arī ar trim bērniem.
— Pieņemsim — tu esi atrisinājusi mūsu ģimenes kadru jautājumu, aprēķinot lielāko lietderības koeficientu, feat kā saprast par tiem trim bērniem?
— Jāsaprot tā, ka drīzumā būs.
«Un es neesmu pamanījis,» Krišs kaunīgi noglāstīja Sofijai roku. Tovakar viņam sevišķi labi garšoja paša pamatīgi piededzinātie pīrāgi.
* * *
Miltiņš pagāja garām lielajam bērzam un apstājās Gaujas krastmalā savā ierastajā vietā, kārklu ceru aplenkta neiieiā, smilšainā laukumā. Vispirms viņš nolika zemē visu makšķerēšanas inventāru. Bija jāzaudē vismaz minūtes desmit tik: dārgā, tiešam makšķerēšanas darbam paredzētā laika, kamēr izdevās stabili noregulēt saliekamo soliņu, kam sākumā vienā pusē abas kājas iegrima smiltīs, otrā pusē kā niķīgam zirgam slējās gaisā. Ticis galā ar nepaklausīgo soliņu, Miltiņš, atvāzis kabatas nazi, pameklēja tuvākajā kārklu cerā zaru ar staklīti un, to nogriezis, iesprauda zemē makšķeres atbalstīšanai. Nu varēja mierīgi apsēsties un sadalīt sieru mazos, četrstūrainos gabaliņos. Miltiņš paņēma makšķeri ar slīdošu
svinu. Uz viena āķa uzmaucis siera gabaliņu, uz otra — saviļātu mīklas «zirni». Tad viņš piecēlās un sparīgi meta makšķeri ieslīpi upē, tilta virzienā. Svina rombs aizlidoja gandrīz līdz upes vidum, vēl vajadzēja, griežot spoli, mazliet pietīt auklu, un pēc tam makšķeres kātam tika atļauts atpūsties uz zemē iespraustā zara. Pats makšķernieks apsēdās uz stingri noregulētā soliņa. Upes straume, skrienot savu neapturamo skrējienu, vēla makšķerauklai piestiprināto svinu malā un reizē ar to makšķerkāta tievo galu šūpoja uz priekšu un atpakaļ. Drīz šūpošanās aprima, atlika tikai gaidīt zivs piesitienu.
Bieži vien gadījās tā: profesors Miltiņš piecirta no vienas puses, sapals no otras — pavadiņa pušu, un zivs prom.
Šoreiz vismaz pusstundu makšķerkāts un makšķernieks nepakustējās, vienīgi straume skrēja un skrēja. Vēl brītiņš, un makšķerkāta smaile viegli nodrebēja.
«Baltais sapaliņš knakstās,» Miltiņš labi pazina tādus nedarbniekus, «jāvelk ārā un jāpārbauda āķi, būs ēsmu sanie- kojis.» Tā arī bija. Atkal jauna ēsma, atkal metiens, atkal gaidīšana. Oho! Makšķeres smaili spēcīgs trieciens nolieca pa kreisi, tam sekoja zibenīgs makšķernieka piecirtien*, tūliņ varēja just: pieķērusies lielāka zivs. Tas bija rūdīts sapals, kas triecās uz malu, uz nogrimušiem žagariem, kur varēs a'f- rauties. Sapalam tā nebija pirmā reize, kad uzķēries uz āķa, bet arī profesors Miltiņš nevilka zivi pirmo reizi. Viņš centās iestiept kātu tālāk upē, prom no krastmalā nogrimušajiem žagariem. Makšķerkāts saliecās līks kā loks, bīstamo vietu izdevās apiet, un krastam tuvojās garena, tumša ēna. Ar to jau zivs vēl rokā nebija! Ar uztraukumā trīcošu kreiso roku Miltiņš turēja auklu pie kāta un liecās pēc zivju uzķeramā tīkliņa. Tai brīdī radās negaidīts palīgs, kas, paķēris uzķeramo tīkliņu, metās tuvāk ūdenim. Palīgs netīšām uzgrūda tīkliņu virspus zivs.
— Gremdē dziļāk! Aizlaidīsi zivi! — Miltiņš uzkliedza.
Otrreiz palīgs veiksmīgi pagrūda tīkliņu zem zivs un
strauji cēla augšup. Tīkliņā spārdījās apmēram kilogramu smags sudrabains sapals.
— Kāds zvērs! — atzinīgi novērtēja pienācējs.
Miltiņš, atāķējot zivi, izlikās vienaldzīgs.
— Priekš manis neskaitās liels, es te esmu vilcis trīskilo- gramniekus.
Svešais neticīgi pasmīnēja.
3*
•— Tādus tikai jūs, profesor, mākat izmānīt no ūdens ārā.
67
— Kas es par makšķerēšanas profesoru … Mans draugs Žanis, tas gan, sevišķi uz vimbām — tur viņam neviens netiek līdzi.