— Vai pieklājīgs cilvēks blandās apkārt ar makšķeri un liek draugam divas stundas sēdēt uz trepēm?
— Ar pieklājīgumu es nekad neesmu lielījies. Tas ir, pirmkārt, un, otrkārt, tu biji aizmirsis pieteikt savu vizīti. — Ēriks, nožvadzinot kuplu atslēgu saišķi, atslēdza durvis.
— Ka šodien zivis neķērās, vari nestāstīt, es tāpat zinu.
— Ja uz šo jautājumu jāatbild plašākā nozīmē, tad vienam neķērās, otram ķērās, šaurākā nozīmē šis jautājums nav apspriešanas vērts.
— Sapratu, sapratu.
— Ej ieslēdz televizoru, es tikmēr nolikšu inventāru.
Novietojis makšķeri un gumijas zābakus priekštelpas skapī,
iešļūcis čībās un nomazgājis rokas, Ēriks iegāja istabā, upmalas svaiguma pilns.
Televizors nebija ieslēgts. Kaspars, iezvēlies mīkstajā atzveltnes krēslā, melanholiski skatījās pa logu pāri ielai pretējās savrupmājas dārzā.
— Tu izskaties tikpat bēdīgs kā simtkājis, kuram uz visām kājām uzmetušās varžacis. — Ēriks smagi iegrima otrā mīkstajā krēslā.
— Tu varētu vienreiz iztikt bez aizlienētajiem teicieniem.
— Ja norunā, varu. Cik es saprotu, tu esi atnācis pie manis uzlabot savu ieskābušo garastāvokli. Diemžēl esmu tikai nabaga dakteris un neesmu nekāds visvarenais, kas spēj noskumušiem dāvāt prieku.
— Tas nav nabags, kas ir tik daudziem palīdzējis kā tu. Es gan … Zini, Ērik, es domāju tā: ja cilvēkam ir vajadzīga palīdzība, tad ir jāiet palīgā, kaut arī otrs to nelūdz.
Ēriks saprata: Kaspars grib kādu glābt un tūliņ prasīs padomu.
— Kam tava palīdzība tik ļoti nepieciešama?
— Viņai.
— Interesanti…
— Neatrisināmi, nevis interesanti. Varbūt es esmu dulls… Mani moka tāda doma: tai jūrmalas meitenei ar somu, tai, kuru es tevis dēļ pazaudēju, ir vajadzīga palīdzība.
— Tu vēl to skuķi neesi aizmirsis?
Kaspars neatbildēja. Viņš patiešām «to skuķi» nebija aizmirsis. Domas par viņu dzina un dzina jaunas atvases, un Kaspars ar tām bija apaudzis kā ievas celms.
— Tavu dullumu es neņemos apstrīdēt. Tev par prieku varu teikt, pagaisušā «sfinķsa» ir sameklējama, — Ēriks, nevērtējot sevišķi nopietni drauga donkihotismu, ironiski pasmīnēja.
Kaspars, apmāts ar savām domām, to neievēroja.
— Kā sameklējama?
— Vienkārši. Araišu ielas māju, pie kuras gaidīdams lietū izmirki līdz ādai un gandrīz galu dabūji, tu taču atceries?
— Atceros. Un tad?
— Pats teici, tā esot neliela mājele. Izstaigā visus dzīvokļus, un vienā no tiem tev pateiks, kur meklējama pazudusī.
— Bet ko lai saku tiem svešajiem?
— Pupu mizas, pie vajadzības motīvus, ko pamuldēt, vienmēr var sadomāt. Tikai es tev ieteicu nesteigties, varbūt tava «sfinksa» spēj sēt vienīgi postu un sagādāt vilšanos, Liktenis ir kādu cilvēku satikt, un liktenis ir arī to pazaudēt. Iepriekš j'au nevar zināt, kas kuro reizi ir labāk. Visprātīgāk būtu viņu aizmirst.
«Viegli pateikt — visprātīgāk aizmirst. Pats viņš gadiem tur uz grāmatplaukta vienu fotogrāfiju … Par to māju — tā ir laba ideja.»
Jūtami mundrākā noskaņojumā Kaspars piecēlās un ieslēdza televizoru.
—< Pa kuru kanālu šodien rāda hokeju?
6
— Drēbes un somu varat novietot tepat priekštelpas skapī, jūsējais dīvāns pie ārsienas, — saimniece pateica un aizgāja.
Linda atjēdzās, ka vēl arvien tur somu rokā. Tad šādā juceklī būs jādzīvo? Varbūt atvainoties un tūliņ iet prom? Bet cik ilgi var staipīties ar somu kā kaķe ar kaķēnu no vienas vietas uz otru? Linda nolika somu, apsēdās uz viņai paredzētā dīvāna un sāka aplūkot istabu. Vispirms viņa mēģināja saskatīt, kāda tā ir bez otrās iemītnieces uzspiestā zīmoga. Telpa bija paliela, un divi logi, aiz kuriem varēja redzēt Mežaparkam raksturīgās priedes, deva pietiekami daudz gaismas. Griesti balti nobalsināti, pie sienām sīkraibās, tīras tapetes. Abi dīvāni vienādi puķaini, tiem katram galā pa drēbju kastei. Pie viena loga neliels rakstāmgalds, soļa tiesu no tā pustukšs grāmatplauktiņš. Istabas vidū apaļš galds, tam apkārt nekārtīgi sastumdīti četri krēsli ar tādiem pašiem puķainiem mīkstiem sēdekļiem kā dīvāni. Un tad Linda pievērsās istabas iemītnieces atstātai vizītkartei. Uz galda blakus rokas spogulim nomesta balta ķemme, pilna melniem matiem, nepārprotami atklāja savas īpašnieces matu krāsu. Turpat blakus pāris netīri šķīvji pavirši pārsegti ar avīzi. Visai oriģināli istabas iemītniece demonstrēja savu garderobi — dažādu krāsu kopā sasietās kleitu jostas izveidoja pāri istabai pārvilktu saiti, uz kuras uzmestas divas blūzes, trīs kleitas un daži veļas gabali. Pie dīvāna sabristu kurpju pāris, krēsla atzveltnei pārmestas zeķubikses. Linda atvēra logu, istabā ieplūdusī gaisa pūsma trenca pa grīdu pūku lēkšķus.
Linda bija iesākusi nesamierināties ar to, ko uzskatīja par nepieņemamu, un nedomāja šai ziņā apstāties. Uzlocījusi piedurknes, vispirms aiznesa traukus uz virtuvi un nomazgāja. Atgriezusies atpakaļ, ietina avīzē netīro ķemmi, ko nolika uz kaimiņienes dīvāna, tur novietoja arī kleitas un veļas gabalus, pēc tam noraisīja raibo jostu saiti un uzmeta kaudzei virsū, kurpes iznesa priekštelpā. To izdarījusi, viņa palūdza saimniecei grīdas lupatu, spaini un drānu putekļu noslaucīšanai. Nemaz daudz laika nevajadzēja, lai istaba kļūtu tīra. Tad Linda kārtoja savas mantas: no somas izņemtās grāmatas novietoja grāmatplauktā un nedaudzās drēbes skapī. Liekot somu skapjaugšā, viņa nodomāja: «Kaut tā tik drīz nebūtu jācilā.»
Apsēdusies pie galda iepretī durvīm, viņa šķirstīja «Zvaigzni» un gaidīja istabas kaimiņieni. Saimniece teica: esot aizgājusi uz kino, drīz vajadzētu ierasties. Diez kura no grupas meitenēm tā varētu būt? Kā viņas sauc, to Linda tais pāris dienās vēl nebija uzzinājusi. Ko tur daudz prātot, kad atnāks, tad redzēs. Ilgi nebija jāgaida.