Pirmdienā pēc Jura Vārava dzimšanas dienas turpinājās svētdienā iesācies nelabais noskaņojums. Juris pārradās mājā tobrīd, kad Sandra, ejot uz darbu, saskrējās ar viņu durvīs. Sandra grieza galvu uz vienu pusi, Vāravs uz otru. Linda šo, ne viņai domāto, skatu redzēja, jo bija izgājusi priekštelpā novērtēt, kā Sandrai piestāv jaunais mētelis.
— Lindiņ, es šodien būšu mājās ne ātrāk kā četros, — Sandra pateica, un — blaukš! — durvis ciet.
Vāravs šoreiz Lindai nepievērsa ne mazāko uzmanību, pagāja garām kā tukšai vietai un nozuda savā kabinetā.
Līdz pusdienai Linda nogrozījās Jura mātes tuvumā, nenozīmīgi pļāpājot un piepalīdzot virtuvē. Jura māte bija paradusi gulēt dienasvidu. Lindai pa to laiku radās brīvs brīdis pasēdēt Sandras istabā un padomāt.
Sandra solījās palīdzēt sameklēt darbu, taču nav runa par to vien. Darbs nav problēma, to var atrast katrā laikā, bet, kur palikt, tas jau ir sarežģīts jautājums. Brīdi gudrojusi, Linda piecēlās, uzģērba brūno jaku un izgāja uz ielas. Viņa apņēmīgi devās uz noteiktu mērķi — to plakātu dēli, kur tika apstājusies pēc stacijā pavadītās nakts, bēgot no Ingūnas ziņkārības. Jā, toreiz ievērotais plakāts nebija pazudis, Linda to izlasīja vairākkārt.
Plašajā pirmā stāva priekštelpā Linda, piegājusi meitenei ar sarkanu lenti uz rokas, pavaicāja, kurā stāvā atrodama sekretāre.
Uz kāpnēm viņai garām pasteidzās divi slaiki noauguši jaunieši.
— Tu zini, es gribētu tā, lai kāds manā vietā strādā un mācās, bet es varētu saņemt algu, — viens sacīja.
Otrs pagriezās un, pamanījis Lindu, iesaucās:
— Ei, paskaties atpakaļ, kāda drūmākā «Džāra».
Linda kāpa lēnāk, gaidot, kad tie divi attālināsies.
— Baigākā, šī nāk pie pareiziem čaļiem.
Abi jaunieši kā trenkti skriešus uznesās augšā,
Kamēr Linda kāpa, visu laiku no augšus kaut kas pilēja. Piektā stāva kāpņu platformā viņa ieraudzīja dīvainu priekšnesuma veidu. Pāri margām pārliecies pusaudzis ik pa brīdim spļāva lejā, turpat blakus stāvēja vēl divi skolēni un skatījās. Lindai nācās iet garām spļāvējiem.
— Izbeidziet spļaudīties, kā jums pašam neriebjas, « Linda bija pārliecināta —- pusaudzis nokaunējies tūliņ ai- rausies no margām, bef viņš atbildēja ar skaļu mutes no- šmiukstināšanu un vēlreiz nospļāvās.
—• Kur var sastapt jūsu grupas vecāko? — Linda, negribēdama padoties, vaicāja tuvākajam skolēnam.
— Nav grupas vecākā, mušas viņu apēdušas.
Tam sekoja trīskārtēji skaļi smiekli.
Pa kāpnēm piektajam stāvam tuvojās vecāks vīrs, laikam skolotājs, jo smējēji nozuda tuvākajā telpā.
Linda gāja tālāk, pie durvīm ar uzrakstu «Direktors. Sekretāre» mazliet apstājās, ievilka elpu, tad sparīgi nospieda rokturi. Nelielajā telpā viens rakstāmgalds bija neaizņemts, pie otra sēdēja jauna sieviete un rakstīja uz mašīnas. Viņa jautājošām acīm pievērsās ienācējai.
— Lūdzu, vai vēl var iestāties viengadīgajā grupā? diez ko droši Lindas balss neskanēja.
Jaunā sieviete vērtējoši noskatīja Lindu.
— Ar vidusskolas izglītību?
— Jā.
Sekretāre pasniedza anketu, arī pieteikuma lapu un pastūma krēslu tuvāk brīvajam rakstāmgaldam.
Linda izņēma no somiņas piezīmju grāmatiņu un pierakstīja, kādi dokumenti jāiesniedz. Pie «Ž-22» viņa apstājās un laikam, pašai nemanot, nopūtās, jo sekretāre mirkli pagriezās uz viņas pusi.
— Atvainojiet, lūdzu, vai skolai ir kopmītne?
— Nav, bet vidusskolu beigušo grupai mēs sagādājam un apmaksājam gultasvietu. Rīdziniekiem, protams, ne.
«Rīdziniekiem, protams, ne,» Lindas nodoms draudēja sabrukt.
— Lūdzu, vai varētu runāt ar direktoru?
— Mums ir direktore. Pašreiz notiek sēde. Drīz tai vajadzētu beigties, pagaidiet!
Linda apsēdās netālu no durvīm. Minūtēm skrienot, pieauga nedrošības sajūta un uztraukums.
Pedagoģiskajā sēdē pēdējos vārdus sacīja direktore:
— Cik par to nav runāts, bet mēs mūžīgi aizmirstam, ka mācību stundai jābūt ne tikvien mācošai, bet arī audzinošai.
Sēde beidzās, bet apspriestās tēmas vēl turpināja mutuļot atsevišķās grupās.
Daļa sēdes dalībnieku bija aplipuši ap direktori, da/.i ap direktores vietnieku audzināšanas darbā Staņislavu Teraš- kēvicu.
Pie loga jauniņā latviešu valodas skolotāja Zvirbule sarunājās ar pensijas vecumu pārsniegušo viengadīgās grupas meistari Mīlšteini.
— Es no savas pieredzes zinu, «— Mīlšteine stāstīja, — visgrūtāk jums būs tikt galā ar otro kursu, tad viņi ir paspējuši apgūt, ko var atļauties. Pirmajā kursā viņi vēl mazliet baidās un zondē, ko varēs un ko ne. Trešajā kursā vieglāk strādāt, tad viņi redz mācību beigas, paši arī lepni par paveikto. Protams, netrūkst arī tādu, kuri vienkārši pēc iespējas ātrāk grib tikt laukā no skolas sienām.
Pienāca matemātikas skolotāja.
— Jūs pārāk nesabaidiet jauno kolēģi. Es te esmu nostrādājusi piecus gadus un droši varu teikt — labā ir nesalīdzināmi vairāk nekā sliktā. Esmu optimiste un domāju: labais ir spējīgs iet plašumā.
Tanī grupā, kas aplipuši ap Teraškēvicu, sievišķīgi maiga balss pārmetoši sacīja:
— Ko var izdarīt ar tād'u kontingentu, ja mums septiņdesmit skolēnu ir milicijas uzskaitē.
— Cita kontingenta mums nav un nebūs, — Teraškēvics runāja lēni un apvaldīti. — Neaizmirstiet — skolā pavisam ir trīs simti piecdesmit skolēnu, ne tie septiņdesmit vien. Jums, Tamāra Stepanovna, audzināšanas darbs neveicas tāpēc, ka visu gribat panākt vienīgi ar sliktā nosodījumu. Arī pašos sliktākajos audzēkņos jāmēģina saskatīt labais, un, uz to balstoties, var kaut ko panākt. Turklāt mēs pietiekoši neizmantojam kā audzinošo materiālu labos skolēnus.