Otrā grupā visiem pāri skanēja direktores enerģiskā, mazliet asā balss:
— Nedrīkst ignorēt arī sīkumus, tiem ir daudz lielāka nozīme, nekā domājam. Ko tas līdzēs, ja es viena pati karošu? Visiem jāseko, la'r zēni nāk klasē vienmēr ar kaklasaiti, tas viņus radinās pie noteiktas kārtības. Tāpat par smēķēšanu. Arī starpbrīdī audzēkņus nevar atstāt savā vaļā. Ir bīstami atļaut pusaudzim meklēt baudu. Sākas ar cigareti, tam seko glāzīte, pēc tam kautiņš, meitenes, un cik tur vairs tālu apsūdzēto solsl
Pamazām šīs sarunas aprima.
Kamēr Linda gaidīja, tikmēr vairākas reizes kāds pavēra durvis un pavaicāja:
— Vai direktores vēl nav?
Tad ienāca enerģiska sieviete gaišpelēkā kostīmā. Linda tūliņ uzminēja — tā ir direktore, jo šai sievietei piestāvēja būt direktorei. Viņai sekoja Staņislavs Teraškēvics. Abi iegāja direktores kabinetā, līdzi viņiem arī sekretāre, kura drīz atgriezās un sacīja Lindai:
— Lūdzu!
Linda iemantoja direktores un Teraškēvica simpātijas ar nesūdzēšanos par likteni un neviena nevainošanu par savu «bezpajumtnieces» stāvokli.
Direktore palūdza sekretārei sameklēt meistari Mīlšteini. Viņu izdevās noķert pie skolotāju istabas durvīm promejot.
Direktores, viņas vietnieka un meistares Mīlšteines saruna Linda dzirdēja, ka Mežaparkā ir brīva gultasvieta, arī to viņa uzzināja, ka vidusskolu beigušie audzēkņi saņem trīsdesmit rubļu lielu stipendiju un pusi nopelnītās algas, kas sākumā nepārsniedzot divpadsmit, piecpadsmit rubļus, bet noskaidrojās arī tas: rīdziniekam nav iespējams noformēt gultasvietas apmaksu.
— Vai jūs varēsit pati samaksāt mēnesī trīsdesmit rubļu? — Mīlšteine, to jautājot, cerēja, varbūt Linda atbildēs noraidoši un viņa tiks vaļā no šīs audzēknes, kura viņai likās aizdomīga. «Ādas jaka un kurpes par piecdesmit rubļiem, bet nav kur dzīvot, droši vien «Alsviķu variants».»
Viņas aizdomas vēl vairāk palielinājās, dzirdot albildi:
— Es varēšu samaksāt.
Vidusskolu beidzot, Lindas krusttēvs profesors Miltiņš viņai uzdāvināja krājkases grāmatiņu ar trīssimt rubļiem un piekodināja tos izlietot tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Nu bija pienākusi reize uzdrīkstēties šo naudu tērēt.
Tikko Linda aizvēra direktores kabineta durvis, meistare Mīlšteine tūdaļ sacīja:
— Uzņēmāmies sev nepatikšanas uz kakla, paši redzēsiet, kad tas kamolītis sāks tīties vaļā, tad iekšpusē diedziņš nemaz nebūs tik balts kā ārpusē.
— Man viņa liekas godīga un lēnīga, — Teraškēvics iebilda,
Mīlšteine savu atziņu nemainīja:
— Diezgan esam redzējuši tādas aitiņas, kas spējīgas apēst vilku,
Pirmajā skolas diena Lindai pēdējā mācību siunda noma estētikas kabinetā. Līdzko noskanēja zvans, vasarraibumains sarkanmatis jauneklis nostājās vaļējās durvīs un skatījās kāpņu virzienā.
— S-š-s, — viņš brīdinoši iesaucās, — Runcis Bazilio nākl
Čalošana kļuva klusāka un pavisam pierima, kad kabineta ienāca Lindai jau pazīstamais, pie direktores redzētais Teraškēvics.
Laikam gaišo ūsu dēļ viņam tā iesauka, Linda nodomāja.
Stundas tēma — traģiskais kā estētiskā un psiholoģiskā problēma — nebija sveša, kaut kas par traģisko varoni bija lasīts un dzirdēts arī agrāk. Tagad, būdama vēl arvien savu personisko neveiksmju gūstā, Linda stāstīto uztvēra subjektīvi.
Pēc mācībām ejot uz Sandras māju, viņa vēl arvien domāja par estētikas stundā dzirdēto.
«Zoss… Muļķa zoss. Teraškēvics prot stāstīt, bet man uzreiz katra traģiska noskaņa liek rīt asaras. Vai es esmu traģiskā cietēja? Kāda aplamība, līdz traģēdijai tāiu. Neveiksminiece, jā, tikai neveiksminiece un turklāt pašas vainas dēļ. Kas man kopējs ar traģisko personību? Nekas … Ak, muļķa zoss! Visa dzīve būs jāpārkārto līdz pamatiem. Un tad? Mani jau mušas neapēdīs kā to grupas vecāko.»
Kad Linda bija sevi nostrostējusi, viņai kļuva vieglāk. Viņa pat tikko jaušami pasmaidīja, un pretimnākošais plikgalvis atsmaidīja, nodomādams, kāda jauka meitene viņam uzsmaida. Cik pasaulē daudz muļķību!
il daļa katram sava orhideja
1
Tik atšķirīgas, un tomēr tūliņ redzams — viņas ir māsas. Jura Vārava māte Alīse pilnīgi nosirmojusi nebija, taču sirmo matu viņas frizūrā daudz vairāk nekā melno. Alīses trīs gadus jaunākās māsas Veltas Grosbergas rūpīgi krāsotais, īsi apgrieztais kastaņbrūnais matu sasukājums nenodeva ne mazāķās sirmuma pazīmes. Veltas centībai izskatīties jaunākai bija vērā ņemams iemesls. Viņas vīrs nomira pusgadu pēc kāzām. Jaunā atraitne nozvērējās otrreiz neprecēties un daudzus gadus jutās kā varone, noraidot paprāvu skaitu pielūdzēju. Gadi neapturami gāja, un Veltas draudzības tīkotāju kļuva arvien mazāk, bet šaubas par zvēresta nepieciešamību atraitnei ar katru gadu pieauga. Kamēr viņa šaubās svārstījās, tikmēr pienāca laiks, kad šaubīties vairs nevajadzēja, jo Veltas tuvumu neviens vairs nemeklēja. Sūksto- ties par visām izdevībām, ko palaidusi garām, Jura mātes jaunākā māsa sagaidīja piecdesmito dzimšanas dienu. Šīs jubilejas svinībās viņa sava žurnāla redakcijā iepazinās ar šķirteni tādos pašos gados žurnālistu Alfrēdu Grosbergu, tā saukto Fredi. Pēc pusgada viņa bez mazākās šaubīšanās ar vislielāko sajūsmu pieņēma Grosberga bildinājumu. Nu jau vienpadsmit gadus Juris Vāravs savas mātesmāsas ģimeni nemaz citādi nepiemin kā — «laimīgie, vecie jaunlaulātie».