Vāravu dzīvoklī smaržoja kafija. Abas māsas sēdēja virtuvē, jo Velta tur jūtoties mājīgāk.
— Es pagājušā naktī tikpat kā neesmu gulējusi, nelabas domas maisījās pa galvu. — Jura māte paņēma siera standziņu, bet, ne kumosa nenokodusi, nolika uz šķīvīša.
81
— Atkal no gara laika esi sacerējusi kādas bēdas. Anniņa nav mājā, un tev laikam pietrūkst ko darīt. — Velta
4 — 490
vienmēr izturējās kā vecākā māsa, kaut gan AlTses sirmuma dēļ pie katras izdevības atgādināja, ka ir jaunākā.
— Tik dumja es vēl neesmu, lai būtu jāgarlaikojas. Ar maniem jaunajiem nav labi.
— Tu visu mēdz pārakcentēt. Nav jau pirmā reize, Sandra ir pietiekami gudra un pļāpās par Juri neklausīsies. Kas to nezina — vienmēr atrodas daži cilvēki, kuri jūtas paēduši, pasakot par otru ko sliktu.
— Tu man neiestāstīsi! Pēc dzimšanas dienas Juris otro nedēļu guļ atsevišķi savā kabinetā, un viņiem tik vien ir tās runāšanas kā ēdienu reizēs pasacīt «lūdzu» un «paldies». Labi, ka Anniņa pašreiz pie Miltiņiem. Nē, nē, kad jauni cilvēki neiet kopā, tas ir uz putēšanu.
— Pāries. Nekreņķējies priekšlaikus. Mans Fredis saka— Sandra esot kā klints, viņa varot izturēt vislielākās vētras.
— Es domāju un domāju, un nevaru saprast, kāpēc Juris tik ciets pret savējiem. Viņš taču saņēma visu, kas vajadzīgs, lai iznāktu labs cilvēks, i mīlestību, i gādību, i izglītību.
— Mans Fredis saka, ka jūs abi ar tēvu pārāk daudz devāt savam dēlam un norēķinus no viņa neprasījāt. Toreiz, kad Anniņa piedzima un Juris, kamēr sieva slimnīcā, restorānā notrieca bērna inventāram paredzēto naudu, tu pa klusām pārdevi savu saderināšanās gredzenu un visu iegādāji. Sandra, protams, nav pelnījusi to zināt, bet kāpēc vismaz viņam neprasīji naudu pamazām atdot? Pieradinājāt ņemt par velti. Un tagad es vēl ko pateikšu. Vai Sandra par sevi domā? Visu tikai Jurim, lai viņam būtu labāk. No savas mātes noskatījusies vīru turēt pirmajā vietā, bet profesors Miltiņš diezgan grūtumus redzējis un ir cilvēks ar citām domāšanas dimensijām. Jūs, mīļā māsiņ, abas ar Sandru mājā esat ierakstījušas Juri saudzējamo sarakstā, un viņa apkārt- blandīšanās sākās no pienākuma trūkuma pret ģimeni, no vieglas dzīves.
Izdzirdušas slēdzam durvis, māsas pievērsās pusizdzertām kafijas tasēm un cepumu šķīvim.
Pēc neliela brītiņa virtuvē ienāca Sandra. Apsveicinoties viņa laipni pasmaidīja ciemiņam, tad uzspēlētā tīksmē ieelpoja kafijas smaržu.
— Esmu šausmīgi nogurusi, vai man kāda lāsīte ir palikusi? — Viņa pacilāja kafijas kannu.
«Fredim taisnība, Sandra tiešām ir kā klints, neko neizrāda,» — tā nodomājusi, Jura mātesmāsa ar neslēptu simpātiju sacīja:
— Alīs, taisni briesmas, cik tev smuka vedeklai
* * *
Auksfs, slapjš un dubļains. Vējš no Sarkandaugavas puses pūta slīpas lietus brāzmas. Aukstums, slapjums un dubļi ienāca arī ražošanas apvienības «Starmetis» akmeņiem bruģētajā pagalmā, kam visapkārt izaugušās ēkas varēja tikai nedaudz pasargāt no vēja. Tādā nemīlīgā pirmdienā sākās profesionāli tehniskās skolas ādas apstrādes operatoru grupas darba nedēļa rūpnīcā.
Meistare Mīlšteine ieradās reizē ar savu grupu, bet tūliņ nogriezās pa kreisi administrācijas telpās sameklēt ražošanas daļas priekšnieku. Viņa stingri sekoja, lai audzēkņiem liktu strādāt pēc slīdošā grafika un nākošie speciālisti pilnībā apgūtu dažādas darba iemaņas.
Pirmajās piecās skolā pavadītajās dienās Linda bija paspējusi uzzināt — pārmaiņus vienu nedēļu notiks mācības, otru jāstrādā rūpnīcā. Arī savus grupas biedrus viņa jau pazina. Vairums meiteņu iebraucējas no laukiem un provinces pilsētiņām. Viņas ienesa skolā dažu nesavaldīgu pusaudžu bravūrīgajai uzvedībai kontrastējošu patīkamu jaunības biklumu, vienīgi Zinta un Ingvilda atšķīrās no pārējām ar skaļumu un īpašu runas veidu.
Zēni grupā tikai divi: kustībās un domāšanā gausais, briļļainais Jānis Abrazons un ļoti tievais, izstīdzējušais sar- kanmatis Osvalds Egle, kas ar sievišķīgi sīkiem sejas vaibstiem un zilām, ziņkārīgām acīm izskatījās kā pusaudzis. Viņa uzvedība vienmēr bija delverīga, tāpēc viņu vienīgo grupas biedri nesauca ne vārdā, ne uzvārdā, bet jau trešajā skolas dienā iedēvētajā iesaukā — Jampampiņš.
Linda ar savu istabas kaimiņieni Zintu rūpnīcas pagalmā iegāja pēdējās, viņām tuvumā arī Jānis Abrazons kā vienmēr un visur beidzamais. Turpat pagadījies, Osvalds pienāca cieši līdzās Jānim un, augstu paceļot savu tievo stilbu, divas reizes sparīgi uzmina tam uz pēdas. Kamēr Jānis domāja, kā reaģēt, tikmēr Osvalds paspēja izteikties:
— Atvaino, motociklu pārdevu, bet ieradums palika. — Cerēto ievērību ar to neguvis, viņš aizsteidzās tālāk meklēt izdevību nākošai ēverģēlībai.
Netālu no ieejas, labajā pusē, vecāks strādnieks trenca no ceha ārā baložus.
— Onkulīt, nedzeniet baložus prom, viņiem ārā salst, — Linda sacīja, piegājusi tuvāk. Zinta viņai sekoja.
4*
Strādnieks, pakāpies soli atpakaļ, iekļuva lielā telpā, kuru pilnībā atklāja plaši atvērtās durvis. Tur gandrīz līdz
83
augstajiem griestiem sniedzās milzīgi bunkuri, uz cementētās, nelīdzenās grīdas vietumis redzēja peļķes, sevi manīt lika nepatīkama smaka, tā neļāvās pilnīgi izkliedēties arī pagalma svaigajā gaisā, tā valdīja visā rūpnīcā.
— Ak nedzīt laukā? — strādnieks pārprasīja. — Samos «barabānos», — viņš ar roku parādīja bunkuru virzienā, — iekšā miecējas āda, un tas te, zemē, nav nekāds avota ūdentiņš, bet miecējamais šķīdums. Ja balodim iepatīkas pastaigāties, tad pekas jēlas un pagalam. Tas, kam pašam ēdamais jāgādā, bez kājām nav dzīvotājs. Es arī smukuma pēc gumijas zābakos kājas nesautētu. Ne par nieku mūs piecus gadus ātrāk laiž pensijā. Ar ķīmiju joku maz.