Kamēr pārbauca Suvorova ielai, viņi neko nerunāja.
Ieraugot tēva viesībās Ēriku, Sandrai nācās saņemties, neizrādot pārsteigumu. Tā nebija tikai negaidīta tikšanās ar vairāk nekā desmit gadus nesatikto kādreizējo skolas biedru vien. Tā bija tikšanās ar bērnību, ar agro jaunību un pirmo kautrīgo mīlestību, kad divi cilvēki tiecās viens pie otra un satikušies nezināja, ko darīt, kad mīlestība pārstrāvoja uz otru ar slepeniem skatieniem un nedrošiem, it kā nejaušiem pieskārieniem, kad vārds «mīlestība» bija sargājams, to baidījās pieminēt, lai, skaļi izteikts, tas neaizbaidītu prom pašu mīlestību. Tādas atmiņas pieteicās Sandrai, īsu brīdi pabīdot malā visu pārējo.
Ērikam šī tikšanās bija gaidīta. Viņš Sandru vēlējās ieraudzīt tālu un svešu. Gribēja beidzot tikt vaļā no domām par viņu, kas vēl arvien laiku pa laikam uzvirmoja un traucēja pilnībā bez atlikuma nokļūt citas sievietes varā.
Abi vairījās no sarunām, kas atgādinātu seno pazīšanos.
— Vislabāk lielajā ciemiņu pulkā man patika profesora draugs Žanis, — pārbraucis pāri krustojumam, Ēriks pārslēdza ātrumu, — spriežot pēc viņa nostāstiem, tam pazīstams katrs Lielupes līkums un visas zivju bedres. Viņš laikam neko citu nedara kā tikai makšķerē.
— Tagad, kopš pensijā aizgājis, jā, bet Žanis ilgus gadus ir nobraucis uz Lielupes kuģīša par kasieri, tāpēc tik labi pazīst šo upi. Tēvs savā runā tevi arī ierindoja makšķerniekos.
— Uz to pusi ir, pie ūdeņiem sākās mūsu atpakaļpazīša- nās ar tavu tēvu, un tāpēc arī pašreiz te esmu gadījies. Man tikai darbs tāds, kas neļauj izrauties no Rīgas ārā tik bieži, cik gribētos.
Sandra no citiem skolas biedriem bija uzzinājusi, kur strādā Ēriks, tāpat kā viņš šo to dzirdēja par Sandru.
— Jā, darbs slimnīcā reizēm paņem vairāk laika, nekā paredzēts. Esam atbraukuši.
— Žēl .. . Iznāca braukt mazu gabaliņu. — Ēriks, aizverot mašīnas durvis, domāja: «Tagad man jāievēro indiešu sakāmvārds — «liels ir tas cilvēks, kas top akls, skatoties uz svešām sievām».»
— Tu gandrīz nemaz nedabūji pasēdēt pie galda. Paldies par izlīdzēšanu tēvam!
— Kas nu tā par izlīdzēšanu, pupu mizas.
Sapratis, ka Sandra cenšas saņemt puķes kreisajā rokā, lai varētu atsveicināties, Ēriks steidzīgi ieteicās:
— Es tevi pavadīšu līdz durvīm.
Vairāk viņi neko nerunāja, vienīgi atvadoties Sandra vēlreiz pateicās.
Vāravu dzīvoklī bija kluss un tumšs. Visi jau gulēja. Sandra, lai cik nogurusi, parasti, atgriezusies no viesībām, vispirms nomazgāja rokas, pēc tam pārģērbās un, pirms iekāra svētku kleitu skapī, to apskatīja un, ja vajadzēja, izgludināja. Šoreiz viņa, pat neieslēgusi istabā apgaismojumu, iesēdās mīkstajā krēslā un, skatoties tumsā, ilgi tā sēdēja.
Sākot ar desmito klasi, kad Sandras zilajai skolas kleitai vēl piekļāvās smaga, gaiša bize, Ēriku Ausmām bieži redzēja viņas tuvumā. Patiesībā Ēriks ar Sandru bija kopā vienmēr — kad viņu neredzēja, tad domāja par viņu. Citi klases puiši Ērika agrāko iesauku «milzu lempis» apmainīja pret jaunu — «Sandras Miltiņas ēna». Divus gadus ilga šī draudzība. Vienpadsmitās klases izlaiduma vakarā Ivars, kurš arī bija Sandrā ieskatījies, gribēdams atriebties par viņa jūtu neievērošanu, nicinoši pateica: «Ausmaņa tēvs, būdams nabaga feldšeris, nevar spēt piepelnīt četriem dēliem, tāpēc Ēriks staigā ar trīspakāpju piedurknēm — uzvalka piedurknes sprīdi no krekla aproces, un mētelim tās knapi sniedzas pāri elkonim. Tagad gan, kad nokļūs Miitiņa paspārnē, tad vienreiz apģērbsies.» Sandra par tādiem vārdiem pasmējās un tobrīd domāja, ka itin nekas viņu no Ērika nespēs šķirt. Bet kāda tēva paziņas viesībās Juris Vāravs ieraudzīja Sandru un tūliņ jutās neglābjami iemīlējies. Līdz tam viņam ar sievietēm nebija paveicies — gudrās šķita pārāk gudras, prātīgās pārāk prātīgas, neprātīgās pārāk neprātīgas. Sandrā viņš saskatīja sievietes ideālu, kur nekā nav par daudz un arī nekā netrūkst, kaut gan būtībā šādu vērtējumu uzspieda viņas īpatnēji pievilcīgais izskats, kas, sajūsminājis Vāravu, liedza ieskatīties arī apbrīnojamā objekta raksturā. Vāravs drīz saprata, ka pilnīgu SandVas tuvumu var iegūt tikai apprecoties, tālab bija uzmanīgs pielūdzējs. Ēriks mazdūšīgi nobēga malā, domājot, ka ar tādu iznesīgu, glītu vīrieti, turklāt jaunu, daudzsološu kinorežisoru, viņam nav ko spēkoties. Sandra sākumā, neziņā apmulsusi, kaut arī Ēriks vairs nemēģināja ar viņu tikties, izturējās noraidoši pret Vārava laipnībām, bet viņš bija pacietīgs un neatlaidīgs. Kāzu dienā Vāravs pats domāja, ka klejojumi mīlestības laukā ir beigušies un Sandra ir gala- piestātne, bet jau pēc gada viņš savu jauno sievu ierindoja pārāk prātīgo kategorijā un atkal uzsāka pilnības meklējumus.
Cilvēka dzīvē nekas patiesi izjustais nemēdz nogrimt tik dziļi, lai nekad neuzpeldētu virspusē. Vientuļi skatoties tumsā, Sandra nevarēja nedomāt arī par Ēriku, ko līdz šīvakara tikšanās brīdim daudzus gadus nebija atcerējusies. Kāpēc tā iznācis — ar Ēriku draudzība pārtrūka, un Juris arī būs pagātnē. Vajadzēja redzēt, ka Juris nebija tas cilvēks, par kādu mācēja izlikties. Bet ne jau vaina tai aklumā vien, vai tad viņa pati ir bez kļūdām? Varbūt nevajadzēja Juri pilnīgi atbrīvot no visām saimnieciskajām ģimenes rūpēm, tas viņu padarīja par svētdienas ciemiņu, kurš varēja iet un nākt, kad grib, un nekas no tā nemainījās. Tēvs mēdza teikt — vīri bēgot prom no ģimenes, ja tiem esot pārāk grūts mājas slogs vai arī no pārmērīgas izvaļošanās. Bet ko līdz gausties par neatgriežamo? Tagad būs tikai Anniņa un darbs. Tas ir daudz, ļoti daudz un tomēr par maz, ja ir trīsdesmit trīs gadi.