Pie durvīm zvanīja. Negribējās nevienu satikt, tomēr jāiet paskatīties.
Mundrs un smaidīgs koridorā stāvēja Kaspars. Platām, atklātām, pelēkām acīm, gaiši brūniem, kupliem matiem, garš un tievs, viņš izskatījās gadus trīs jaunāks, nekā rādīja pase.
— Sveiks! Es domāju — tu atkal salsti upmalā.
— Kāpēc nāci, ja domāji, ka neesmu mājā? — To Ēriks sacīja jau istabā, pabīdījis ciemiņam tuvāk atzveltnes krēslu, kura nodeldēšanā Kasparam bija vērā ņemami nopelni.
— Gribēju pārliecināties. Kas jauns pasaulē?
— Jauns ir tas, ka var sastapt arī prātīgus cilvēkus, kuri ir apmierināti ar dzīvi. Vakar mūsu nodaļā ienāca veca lauku sieviņa. Pirmo reizi slimnīcā. Es viņai, kā parasti, vaicāju: «Par ko jūs sūdzaties?» Un viņa atbild: «Nesūdzos, ne par ko nesūdzos. Man ir gotiņa, sivēnu nobaroju, dažas vistiņas arī ir, es varu labi iztikt, es nesūdzos.»
— No kāda anekdošu krājuma to izrāvi?
— Stāstu tev savu pieredzi.
— Tad es tev savu pieredzi arī pastāstīšu. Vakar pēcpusdienā aizbraucu uz to Āraišu ielas māju.
— Nu un?
— Viņa tur dzīvo. Kad iegāju pagalmā, ieraudzīju gaišmatainu pusaudzi skuķēnu purinām segu. Ļoti līdzīga viņai, noteikti māsa. Es laikam jocīgi skatījos, jo tas skuķis nobijās un iebēga mājā.
Zinot drauga dabu, Ēriks iesmējās.
— Un tu nobijies no skuķa nobīšanās un laidies prom.
— Saprotams, es taču nevarēju skriet pakaļ tai meitenei un vēl vairāk nobaidīt. Bet tagad es zinu, kur jūrmalniece atrodama.
Ēriks piecēlās un, piegājis pie loga, skatījās, kā vējš gaisā trenkāja retas, sīkas sniega pārslas, kā negribētu tām atļaut nokrist zemē, bet tās nepaklausot balti izraibināja ielu un pretējās mājas dārzu, kura sētmalas ceriņiem vēl turējās laba tiesa zaļu lapu.
Kaspars redzēja tikai drauga plato muguru.
— Kad ieraugu tādu skopi ar sniegu apbārstītu zemi, es atceros bērnību. — Ēriks pagriezās pret Kasparu. — Maniem vecīšiem reizēm bija plāni ar naudu, tad māte brokastīs mums puikām deva ar cukuru apkaisītas rupjmaizes rikas un klāt piedzert ūdeni. Bet mēs visi četri tāpat beidzām augstskolu kā tie, kam pat cīsiņi negaršoja.
— Pie kura brāļa pašreiz ir tavi vecīši?
— Pie vecākā. Viņam, kā jau lauku skolas direktoram pienākas, ir pašam māja un dārzs, kur manējiem rušināties, un trīs puikas, ar ko noņemties. Pie manis ir garlaicīgi. —• Ēriks atgāja no loga, apsēdās un aizsāka citu tematu:
— Es tev paziņošu svaigu atklājumu. Viens no taviem draugiem ir nelietis.
— Nevar būt. Kurš?
— Es.
— Nemuldi!
— Irma precas ar mūsu nodaļas bijušo slimnieku. Nākamais vīrs astoņus gadus par viņu jaunāks, nekas labs tur nav sagaidāms.
— Tava medmāsa Irma?
— Tā pati.
— Tad tev ir lielas bēdas, visi taču viņu uzskatīja tikpat kā par tavu sievu, — dzirdot tik satriecošu ziņu, Kasparam pazuda jautrais noskaņojums, kāds bija atnākot, un aizmirsās, ka Ēriks nupat bija sevi nosaucis par nelieti, bet, vērīgāk ieskatījies draugā, pamanīja viņa melnajos matos arī baltus un to, ka Ēriks izskatās vecāks par saviem gadiem. Dzīve nebija viņu saudzējusi.
— Man pienāktos atrunāt Irmu no šīm laulībām, kuru iigumam droši vien viņa pati netic, un piesolīt beidzot ar viņu precēties, bet es vēlēju laimīgu dzīvi ar jauno vīru. Irma taču precas tāpēc, ka ir nogurusi gaidīt manu galavārdu.
— Nē … To es nesaprotu.
— Saprašana nekad nav bijusi tava stiprā puse. Ar irmu iepazinos tādā brīdī, kad viņu pameta līgavainis, man arī pa to līniju bija krahs, un tā mēs viens otru mierinājām, mierinājām, kamēr samierinājāmies ar likteni. Mana tikšanās ar viņu turpinājās deviņus gadus tikai uz ieraduma pamata. Puškinam ir tādas rindas:
«Un tādēļ dots tiek ieradums, Lai atvietotu laimi mums .. .»
— Ieradumam ziedot deviņus gadus droši vien ir par daudz … — To sakot, Kaspars jutās vīlies, tikai īsti nesaprata, kādēļ.
— Tas viss ir pupu mizas, protams, salīdzinājumā ar pasaules notikumiem. Neņem ļaunā, bet man jāaizbrauc uz darbu, nodaļā pat koridors pilns, jāpaskatās, kā tur iet.
Aizslēdzot dzīvokļa durvis, Ēriks sacīja:
— Mums iznāk pa ceļam.
— Nē, es arī aiziešu uz savu darbu, man vienkārši nav kur palikt. Oldzītei viešņas.
— Saprotu.
Nebija tālu jāiet no Dārza ielas, un Kaspars nokļuva savā ikdienas pasaulē, kas aizņēma sešpadsmit hektārus, bet šī mazā pasaule bija plaša ar dažādību, ko sniedza. Rīgas Botāniskā dārza zinātniskie pētījumi pāriet pāri savas norobežotās teritorijas sētai, arī izaudzētās un uzlabotās augu šķirnes aizceļo garus ceļus, un šī nelielā platība pietuvina citas tālās zemes, parādot savas bagātības katram, kas vēlas ar tām iepazīties.
Ieejot pa galvenajiem vārtiem, uzmanību tūdaļ piesaista augstā palmu māja. Palmas labi iedzīvojušās Latvijas zemē, bet virs galvas pieprasa jumtu. Aukstus vējus tās ar mieru klausīties tikai šņācam gar sienām un uz sniegu paskatīties caur stiklu, bet tieši satikties ar tiem palmas nevēlas.
Ceļmalā, nebaidoties no Kaspara, gāzelēdamās kā pīle, pastaigājās nobarojusies žagata. Pie augu mājām grozījās kovārņu pāris, lieloties ar iakatiņveidīgo pelēko pakauša spalvojumu.
Kaspars augu mājā izgāja cauri vestibilam un savienotāj- mājā nogriezās pa labi nelielā telpā nolikt mēteli. Orhideju telpā viņš satika zinātnisko vadītāju Astru Liepu. Viņai to- svētdien iekrita dežūra.