— Labdien! Kā veicas?
— Apmeklētāju maz, laiks pārāk nemīlīgs.
— Ejiet atpūtieties, es kādu stundu te uzkavēšos.
— Viesu laiks iet uz beigām, diez vai kāds vēl rādīsies, — aizejot sacīja zinātniskā vadītāja.
Augu māju agronoms Kaspars Liepkalns apmeklētājiem prata zinoši atbildēt, tikai nepacietīgākos iebaidīja ar pārāk garu stāstījumu, un tie, vienu atbildi noklausījušies, iziēma labāk vairāk neko nejautāt.
Viens palicis, Kaspars apstājās pie savas iemīļotās orhidejas Coelogyne massangeana. Tā nebija pieskaitāma dzimtas krāšņākajām pārstāvēm, bet piesaistīja ar trauslumu, maigumu un neuzbāzīgo ziedu krāsu. Pakārtajā kastītē pāri malai nokareni liecās it kā ķekarā sakārtoti kādi divdesmit krēmkrāsas ziedi. Skatoties ziedos, Kaspars pamanīja garām paejam sievieti, kura apstājās pie ūdens augu mājas durvīm. Ja cilvēks viens pats nācis draņķīgā laikā uz Botānisko dārzu, tas droši vien gribēs ko uzzināt. Kaspars pagriezās prom no orhidejas ziediem. Ar muguru pret viņu stāvēja slaika sieviete vienkāršā, tumšzilā mētelī un melnā tamborētā cepurē, brīvi palaisto, pagaro salmu krāsas matu taisnās šķipsnas glaudās pie mēteļa. «Vai visas gaišmatainās sievietes man tīšām rādās, jeb es tikai tās vien redzu?» Kaspars piegāja tuvāk vienīgajai apmeklētājai, kura, apskatot podiņā iestādīto Veneras kurpīti, pavērsa seju pret viņu. Kaspars nenoticēja savām acīm. Vai tā nebija vīzija? Viņš skatījās tā, it kā ieraudzītā aina būtu jāpatur atmiņā visam mūžam.
Linda manīja ciešo skatienu un palūkojās Kasparā.
— Jūs gribat vaicāt par šo orhideju? — viņš steidzīgi jautāja, lai šoreiz nepazaudētu Jūrmalas gaišmati.
Linda saprata — tas ir Botāniskā dārza darbinieks.
— Es kādreiz Kurzemē redzēju mūsu dzegužkurpīti, tā ir ļoti līdzīga, vienīgi šai ziedā vairāk violetu toņu.
— Mūsu Latvija ar orhidejām nav bagāta, tikai trīsdesmit sugu. Daudzi nemaz nezina, ka dzegužpuķes un naktsvijoles pieder pie orhidejām, — Kaspars gribēja nosaukt visas sugas un par katru īsumā pastāstīt, bet viņam, uztraukumā ātri runājot, pēc katra teikuma vajadzēja ievilkt elpu, un Linda paspēja pajautāt:
— Cik pavisam pasaulē ir orhideju sugu?
— Ap divdesmit pieci tūkstoši, un neviena cita ziedaugu dzimta nav tik bagāta ar ziedu formu un krāsu dažādību. — Kaspars sāka iejusties un runāja lēnāk, tāpat kā parasti. — Deviņpadsmitajā gadsimtā tropiskās orhidejas bija tik iecienītas, ka bagātnieki par tām nežēloja milzu summas. Par vienu retu eksemplāru ar trim ziediem samaksāts trīsdesmit reižu vairāk, nekā maksātu briljanti šo ziedu svarā. Orhideju mednieki meklēja šos retumus, riskējot palikt džungļos, saules dūriena, tropu purva drudža vai indīgas čūskas kodiena pieveikti.
Klausoties stāstījumu, Linda apskatīja orhideju mājokli un atgriezās atpakaļ pie ūdensaugu mājas. Tur iegājusi, viņa izbrīnījusies lūkojās vislielākajā baseinā, kas aizņēma telpas vidu, arī uzrakstā pie tā sienas Victoria cruziana.
— Vai tad Viktorijas jums vairs nav?
Kaspars, kurš visu laiku viņai sekoja, pasmaidīja.
— Ar šo jautājumu jūs sevi nodevāt, ka neesat mūs apciemojusi vēlā rudenī un ziemā. Pirms pāris dienām Viktorijas godība ar četriem tačkas braucieniem izbeidzās komposta kaudzē, bet sēklas nākošai maiņai viņa atstāja. Savā dzimtenē Dienvidamerikā tā ir daudzgadīga, bet pie mums, iestājoties īsajām dienām, sāk nīkuļot. Lūdzu, minūti uzgaidiet!
Linda nodomāja, diez vai viņš visiem tik gari stāsta?
Kaspars atgriezās ar puslitra piena pudeli rokā, pārsietu ar celofānu un pilnu ar ūdeni, kurā nogrimuši daži zaļgani «zirņi».
— Redziet, šīs ir Viktorijas sēklas, mēs tās saglabājam ūdenī un turam ledusskapī līdz janvārim, tad vispirms iesējam akvārijā, un maijā mazulis pārceļo uz lielo baseinu.
— No tik mazas sēklas izaug tāds milzenis!
«Viņai piestāv brīnīties, tad kļūst ļoti bērnišķīga,» Kaspars ievēroja.
— Augļi arī neliela ābola lielumā. Esat redzējusi?
— Nē, bet ziedu gan. — Ka tas varens ar savu lielumu, bet nelikās īpaši skaists, to Linda noklusēja.
— Augu pa īstam var iepazīt, redzot ziedu, augli, lapas, pat sakni.
— Man galvenokārt interesē ziedi.
— Bet vai to jūs zināt, ka šī baseina Viktorijas balfais zieds, nodzīvojis savas divas dienas, pirms aizvēršanās kļūsi purpursarkans?
— Nē, to es dzirdu pirmo reizi.
Ūdensaugu mājā nekas tobrīd neziedēja, un valdošā zaļā krāsa to padarīja vienmuļu. Pie lotosu baseina, kur ūdenī peldēja ieapaļas lapas, Linda apstājās.
— Neviens zieds uz mani nav atstājis tādu iespaidu kā Ēģiptes zilā lotospuķe. — Viņai atmiņā atainojās zils, mūsu ūdensrozei līdzīgs, pagarā kātā virs ūdens pacēlies, graciozs un noslēpumains zieds. — Pirmo reizi ieraudzījusi, no tā ilgi nevarēju aiziet.
Arī šoreiz Lindai nācās pastāvēt pie lotosu baseina. Bija jānoklausās Kaspara stāstījums par baltajām, rozā un dzeltenajām lotospuķēm un šo teiksmaino augu izpausmi mākslā un vietu sadzīvē.
Sarunājoties viņi iegāja kaktusu mājā, kur Lindas uzmanību piesaistīja tās iemītnieku formu dažādība. Kaspars, brīdi klusībā vērojis Lindu, baidījās pārraut sarunu un atkal sāka stāstīt:
— Mūsu Botāniskā dārzā agrāk ir augusi arī Karaliskā Viktorija. Pirmo reizi tā uzziedēja 1933. gada 26. maijā. Par to izsludināja «Jaunākās Ziņās», un visu nakti cilvēki nākuši skatīties. Pensionētais dārznieks Dzenītis stāstīja, esot bijuši tūkstoš apmeklētāju. Kā jūs domājat, vai šodien arī tikpat daudzi atsacītos no miega, lai paskatītos retu ziedu?