Todien pie galda māte, lūkojoties uz meitām, nesaprata, kura glītāka, ne viena, ne otra nevarēja žēloties par savu izskatu. Labi, ka Linda jau pie vietas, bet ar Rasmu viss vēl priekšā. Pagaidām uz puišiem neskatās. Sev darināt glītu apģērbu gan patīk, bet kura meitene negrib skaisti tērpties? Un vai viņai pašai arī nepatika šūt, adīt un tamborēt, jo nopirkt, ko vēlas, nebija lemts ne toreiz viņai, nedz tagad Rasmai. Māte mēģināja bažīgās domas padzīt tālāk, viņa smaidot pagriezās pret Lindu.
— Visu šodienu ņēmāmies ar ābolu mizošanu un vārīšanu. Vai jums pašiem arī palika? Vakar Edmunds atveda lielu kurvi un vēl piespieda paņemt naudu cukuram. Tāds cilvēks! Tev nu gan ir laimējies. Diez kā Rasmiņai gadīsies?
Linda skatījās grīdā.
— Mamm, bet es tādu laimi iepūšu balonā un palaižu gaisā, — Rasma, pacēlusi rokas, notēloja it kā kaut ko pasviestu.
Māte tikai nopūtās.
Tagad Linda saprata, no kurienes nācis tas kuplais asteru pušķis lielajā māla vāzē. Edmunds netika ne vārda bildis, ka ciemojies pie mātes. Jā, skops viņš nebija. Bet varbūt ar savu devīgumu gribēja palepoties? Laikam tomēr sliktais un labais viņā samaisīts kā zirņi ar akmentiņiem; ne akmentiņš spēj kļūt par zirni, nedz zirnis par akmentiņu.
— Mēs ar Rasmu aizbrauksim uz kapiem, tā kā gaišāks izskatās, tad jau lietus droši vien kādu brīdi mitēsies. Aiznesīsim puķes, ko Edmunds atveda. — Māte noglāstīja Lindai plecu, likdama saprast, ko šoreiz gara ciemošanās neiznāks.
— Braukšu jums līdzi, sen neesmu bijusi pie tēva kapa.
— Nē, meit, mēs ar Rasmiņu visu apkopsim. Tev jābrauc mājās; vīriem nepatīk ilgi gaidīt jaunu sievu. Savu laimi vajag mācēt nosargāt.
Rasma, skatoties griestos, rokas saņēmusi, saldenā balsī liekulīgi nočivināja:
— Tāda laime, tāda laime …
— Rasma, vai tu liksies mierā, kauna nemaz nav, — māte apsauca.
Linda apjēdza, ka vismaz šodien viņa neko pateikt nespēs. Izgājusi priekštelpā, pacilāja somu: nejēdzīgi smaga … Kļuvusi smagāka …
Kad Kaspars bija jau izmircis līdz ādai, lietus pārstāja. Arī labi, vismaz ādai cauri neizlīs. Bet tūliņ nāca viņa, pie tam ar visu somu. Ja nebūtu šīs somas, meitene būtu vēl glītāka. Nesamais pasmags, novilcis plecu zemāk, un pati skatās uz leju vien. Skaidrs, gājiens veltīgs, neizdevās tikt vaļā no somas.
Blondā meitene gāja pa to pašu ceļu atpakaļ, pa kuru nāca šurp. Netālu no trolejbusa piestātnes viņa mazliet apstājās — uzreiz nevarēja izlemt, uz kuru pusi doties. Bet, kad trolejbuss tuvojās virzienā uz pilsētas centru, paātrināja soli un pēdējā brīdī uzlēca uz kāpnēm, Kasparam vajadzēja viņu mazliet pagrūst, citādi pašu iespiestu starp durvīm. Linda to pat nemanīja. Tāpat neievēroja, ka lietū izmircis vīrietis nosēdās blakus un bez kādas slēpšanās viņu vēroja. Droši vien nepamanītu arī to, ja viņai līdzās zvēru dresētājs nosēdinātu tīģeri. Kā lai sāk runāt, ja uz tavu pusi paf nepaskatās? Atkal Kaspars gudroja pirmo teikumu sarunai un pats sevi nosodīja, ka viņam laikam ir pilnīgi gludas smadzenes.
Lindas domu ceļš vijās tikai vienā virzienā: kurp nu? Mil- tiņi noteikti ir vēl Gaujmalā. Bet māsīcai Sandrai vajadzētu būt Rīgā. Viņas Juris droši vien klīst apkārt filmējot. Sandra vienmēr bijusi kā vecākā māsa, pie kuras katrreiz sastapa atsaucīgu līdzdalību priekos un līdzjūtību bēdu brf- žos. Arī šoreiz mierināja cerība pie māsīcas atrast patvērumu.
Linda izkāpa no trolejbusa Ļeņina ielā Modes nama tuvumā un iegriezās Marksa ielā uz vecās Ģertrūdes baznīcas pusi. Uzcītīgais sekotājs, kurš joprojām nebija atradis īstos vārdus sarunas sākšanai, gāja dažus soļus aiz viņas. Bet tieši pagriezienā kāds stingri satvēra Kasparu pie rokas un noturēja uz vietas. Paskatījies, kas viņu tik svarīgā brīdī uzdrošinās aizkavēt, ieraudzīja Ērika Ausmaņa kā ziemu, tā vasaru brūni iedegušo seju un izdzirda viņa basu:
— Vai tu zini, ka, lēnām steidzoties, tiek ātrāk uz priekšu?
Ērikam Ausmanim piemita piecas vājības: viņš bija labsirdīgs, ļoti lācīgs, kaislīgs makšķernieks, nekādi netika vaļā no parazītteiciena — pupu mizas, kas noderēja kā epitets visam nevērtīgam un maznozīmīgam, bieži citēja ievērojamu cilvēku izteicienus. Visas šīs vājības pārspēja viņa darbs — savos trīsdesmit trīs gados Ausmanis bija paspējis kļūt labs ķirurgs. Pats viņš izteicās — vienīgā labā viņa īpašība esot tā, ka ir neprecējies un tādējādi nav sagandējis nevienai sievietei mūžu. Viņa draugi to apstrīdēja, apgalvojot tieši pretējo: neprecoties esot lielāka iespēja samaitāt dzīvi vairākām.
— Ja cilvēks steidzas, viņš nemēdz filozofēt, — to pateicis, Kaspars, izmisīgi apkārt skatoties, konstatēja, ka meitenes gaišzilā puloverī uz ielas vairs nav. Vispār līdz pat baznīcai neredzēja neviena cilvēka. Ielas malā atpūtās dažas automašīnas, spīdinot aplijušos jumtus.
— Pa kuru baznīcas pusi viņa varēja aiziet? —■ Kaspars izteica skaļi savu tā brīža svarīgāko domu.
— Kāda viņa?
— Ja tu esi draugs, tad paskrej pa baznīcas kreiso, es pa labo pusi. Ja ieraugi, neizlaid no acīm.
— Ko tad?
— Meiteni gaišzilā puloverī ar dzeltenu somu.
Aiz baznīcas abi satikās.
— Nav, — Kaspars satraukti teica. Te bija labi pārskatāms līdz pat Gorkija ielai, bet gaišzilā pulovera nebija.
— Varbūt ielīda zemē kā čūska, — Ēriks minēja.
— Viņa nav čūska.
— Par sievietēm to nekad nevar zināt. Pupu mizas, ieiesim «Pingvīnā», tev jāiedzer kaut kas sasildošs, tu taču esi totāli salijis, un tur kaut cik saprotami izstāstīsi, kāpēc tik aizrautīgi medī zilus puloverus.