— Es domāju, nav svarīgi, kam pieraksta pusaudžu pārkāpumus, sliktākais, ka tie vēl arvien eksistē.
— Un sliņķi, no kuriem vidusskolas laimīgi tikušas vaļā? Tie, kuriem aiz trijnieka noslēpies divnieks. Kad tāciu skolēnu izsaucam pie tāfeles, viņa noslēptais divnieks pagrūž prom trijnieku un ielien mūsu atzīmju žurnālā.
— Bet vai ar sliņķiem nav tā, jo skoiai labāka slava, jo vairāk labo skolēnu pievelk? Varbūt daži mūsu skolas skolotāji tāpat turpina trijnieku dāvināšanu par to vien, ja skolēns nopūlējies aiziet līdz tāfelei?
— Tik vienkārši tas nav. Ir profesijas, kuras pievelk vairāk, citas mazāk. Apavnieki neskaitās sevišķi iecienīti. Mums nav kopmītnes, un tas kavē lauku bērniem iestāties mūsu skolā, un tomēr mums ir daudz labu audzēkņu, tādu, kuri labi atnākuši, arī tādi sastopami, kuri pie mums kļuvuši labāki. Un sliktāko labošanā varētu panākt daudz vairāk, ja audzēkņi atbalstītu pedagogus, aktīvāk iesaistoties negatīvā apkarošanā. Vienaldzīga noskatīšanās ļaunumā būtībā ir tā atbalstīšana. Daudz lielāks ļaunums, nekā domājam, ir zēnu kaušanās, kas var beigties pat traģiski. Es nekļūdīšos, ja sacīšu — šī netikuma izskaušanā audzēkņi var darīt vairāk nekā pedagogi. Arī meitenēm nevajadzētu vienaldzīgi noskatīties zēnu kautiņos, var taču pasaukt palīgus ķīviņa likvidēšanai.
Linda klusēja, arī viņa bija pagājusi garām, pat nedomājot iejaukties, kad redzēja zēnus kaujamies.
Sarunā pārliecinājusies, ka Linda viņas tālejošam nodomam piemērota, Mīlšteine paskatījās rokas pulkstenī.
— Nu gan aizrunājos, un nemaz neesmu pateikusi galveno, kādēj jūs aizkavēju. Vai esat ar mieru iesaistīties aģit- brigādē?
— Nezinu … es laikam nepratīšu.
— Pratīsit. šo sestdienu mūsu skolā paredzēta atklāto durvju diena. Vienu ciemiņu grupu uzticēšu jums un Osvaldam Eglēm. Jūs īsumā pastāstīsit par apavnieku profesijas nozīmi, mazliet vēstures un nobeigumā pateiksit, kādus amatus pie mums var iemācīties. Un, kaut arī tas visiem zi- nāms, nobeidzot der atgādināt, ka trīsgadīgajā kursā apgūst arī vidējo izglītību un ceļš uz augstskolu nav nogriezts. Egle demonstrēs diapozitīvus. Aizvedīšu jūs tūliņ pie meistares Bergas, viņa iedos attiecīgo literatūru.
Saņēmusi grāmatu saini, kurā ietilpa arī smags enciklopēdijas sējums, Linda no skolas gāja pie Sandras. Ieaicināta māsīcas istabā, viņa kā svarīgu notikumu sāka stāstīt par sestdien paredzēto atklāto durvju dienu.
Pacietīgi noklausījusies, Sandra sacīja:
— Tas labi, ja arī nelielu pienākumu vērtē nopietni, bet uztraukumam vietas te nav.
— Tu tā vari teikt, bet ko lai es daru, ja viņi sāks sarunāties un neklausīsies?
— Tādiem gadījumiem gatavas receptes nav, jārīkojas atbilstoši konkrētiem apstākļiem. Vienīgi tev varu ieteikt izvairīties no aizrādījumiem, pamēģini tā: pārtrauc runāt un skaties uz nedisciplinēto klausītāju, ja viņš nebūs biezādai- nais, pats apklusīs.
To iedomājot vien, Linda nopūtās.
— Nesaprotu, ko izvēlēties stāstīt no tik plaša materiāla.
— Pameklē interesantākos, mazāk zināmos faktus. Kaut gan ar interesantumu var pārcensties un pazaudēt galveno domu. Man vēl tagad jānosarkst, atceroties pirmo darba gadu, kad viena kolēģe palūdza pāris nedēļas aizstāt vakara skolā viņas brāļasievu. Man gadījās stāstīt par nitrocelulozi. Lai būtu lielāks efekts, es stundā saliku čauganu nitrētas vates kaudzīti uz plaukstas un palūdzu kādam skolēnam aizdedzināt, tu jau zini — tā sadeg tik strauji, ko roka nespēj apsvilt. Tajā skolā bija četras vienpadsmitās klases, pirmās trīs stundas, pēc manām domām, izdevās labi, bet pēdējā — tiklīdz acumirklīgā liesma uz manas plaukstas apdzisa, klasē atskanēja aplausi. Es apmulsu, tomēr pavaicāju, kam tie domāti. No pirmā sola atbildēja: «Cirkā vienmēr aplaudē.» Būtībā mana stunda bija izgāzusies, es nepratu pietiekoši akcentēt nitrocelulozei raksturīgās ķīmiskās īpašības, un eksperiments, kam vajadzētu nostiprināt zināšanas, pārvērtās izklaidējošā priekšnesumā.
Krustām šķērsām ar Sandru izrunājusies, Linda, atgriezusies savā Mežaparka istabas stūrītī, šķirstīja grāmatas un meklēja ko stāstīt, aizmirstot bažīties, kā tas izdosies.
Ātri pienākušajā sestdienā abas lielās grīdas vāzes iepriecināja plašo apavnieku skolas priekštelpu ar sprogainiem, koši dzelteniem krizantēmu ziediem. Mācības beidzās agrāk nekā parasti, bija jāatbrīvo telpas tiem pusaudžu vecuma skolēniem, kas nāks paciemoties, paskatīties, un varbūt daži no viņiem nākošā gada pirmajā septembrī atvērs šīs skoias durvis, lai virinātu tās trīs gadus.
īsi pirms sākuma otrā stāvā pienāca ziņa — esot ieradušies ap divi simti viesu, šo straumi saplūdināja pa četrām telpām. Lindai un Eglēm uzticēja fizikas kabineta grupu. Ejot iekšā, Osvalds Lindai pačukstēja:
— Ja es esmu tuvumā, tad tev nav ko baidīties.
Mīlšteine iepazīstināja viesus ar Lindu, kas, sev par laimi,
neievēroja pēdējā rindā sēdam Teraškēvicu, citādi būtu vēl vairāk uztraukusies.