To pasacījusi, Zinta pasmējās un, izplēsusi no klades lapiņu, kaut ko uzrakstīja.
— Te ir viņas skolas adrese un cikos mācības beidzas, tas pats par darbu. Ja tu no savām puķēm nevari atprasīties, tad redzēsi viņu tikai aiznākamā sestdienā. Sākot ar rītdienu, mēs visu nedēļu strādāsim rūpnīcā. Mājas adresi arī pierakstīju, bet tur nedrīkst iet, viņai stingra valdīšana un stipri jūtama aristokrātisko radu ietekme.
— Paldies. — Kaspara skatiens pievērsās lapiņai, ko Zinta jau gribēja viņam atdot, tad pēkšņi apdomājās.
«Tonakt runājot varēja saprast, ka viņš Lindai ir tukša vieta. Jāuzlej šim auksta duša, lai sāk skatīties uz dufvju pusi.»
— Nesaki paldies, es tev to cedeli vēl neesmu atdevusi. Linda nemaz nav tāda meitenīte kā izskatās, viņa šoruden aizšmauca no vīra, kā putniņš pa logu aizlaidās. Saprati? Vai tev vēl vajag to izziņas materiālu par viņu?
Kaspars tikko jaušami pasmaidīja. «Tad tai reizē es viņu ieraudzīju.»
— Protams, ka vajag.
«Tas ir neglābjami beigts.» Zinta pārlocīja lapiņu un pasniedza Kasparam. Pateicies viņš garkātainās puķes nolika uz galda.
— Tās jums.
— Paldies, kaut arī nebija man domātas. Pirmo reizi redzu tik savādus ziedus. Kā to puķi sauc?
— Strelīcija.
Ziedu forma un pat krāsa atgādināja paradīzes putnu no pasaku grāmatas.
Zinta, aplūkojusi svešādos, neparastos ziedus, vērīgi paskatījās Kasparā.
— Jā, gadās arī mūsdienīgas pasakas ar retiem paradīzes putniem.
Sestdien sasnigušajai, pabiezajai sniega kārtai bija īss mūžs, jo sals aizkavējās un neatnāca. Svētdien brīžiem lija lietus, deldējot sniegu, un pievakarē vairs tikai vietām turējās balti ielāpi. Visu nedēļu, kamēr Linda strādāja «Starmetī», laiks pieturējās puslīdz vienāds — drēgns un apmācies. Reizēm pelēkie mākoņi sūtīja zemei lietus un sniega maisījumu. Pirmdien, sākoties skolas nedēļai, Linda pagalma akmeņus ieraudzīja atkal plikus un slapjumā spīdošus. Mācību dienas beigās iznākusi pagalmā, viņa skatījās lejup un neievēroja pie pretējās mājas sienas stāvam Kasparu, bet Zinta, kas gāja reizē ar Lindu, tūliņ pamanīja vientuļo gaidītāju un kļuva steidzīga.
— Sveiki, Linda, es laižos, — un aizskrēja.
Kaspars pienāca Lindai klāt tikai uz ielas.
Viņa pabrīnījās:
— Atkal mums gadījies satikties?
— Šoreiz tikšanās ir apzināta. — Kaspars bija nolēmis būt drosmīgs. — Aiziesim uz «Rīgas» bāriņu izdzert pa glāzei kafijas, gribu jums ko paziņot.
— Kas jauns uzziedējis augu mājās?
— Katru minūti kaut kur kaut kas uzzied, un katru minūti kaut kur kaut kas iet bojā. Kā būs ar kafiju?
Linda, pie Luteriem dzīvojot, bija ieradusi dzert kafiju, bet īsajā patstāvīgās dzīves laikā šo dārgo dzērienu paspējusi aizmirst. Piekrītot iegriezties bāriņā, Linda pati neaptvēra, ko viņa vēlējās vairāk — iedzert kafiju vai parunāties ar jauno paziņu.
Bāriņā pie letes uz augstiem sēdekļiem sēdēja trīs dien- vidnieciska izskata melnūsaini vīrieši un, rokām žestikulējot, skaļāk nekā pieklātos sarunājās svešā valodā. Durvīm tuvākajā rindā pie pirmā galdiņa drukns vīrietis kaut ko pusbalsī stāstīja tumšzilā kostīmā ģērbtai slaikai dāmai. Reizē ar Kasparu un Lindu ienāca trīs vecākas sievietes un ieņēma otrās rindas bufetei tuvāko galdiņu. Linda un Kaspars izvēlējās pēdējo galdiņu blakus durvīm, kas veda restorānā.
Linda šeit bija aizvadījusi ne vienu vien stundu kopā ar Edmundu, tikai citā laikā — pēc septiņiem, kad drīkstēja smēķēt, spēlēja mūzika un pulcējās daudz cilvēku. Vakara publika bija citāda nekā dienas apmeklētāji. Linda diez kāpēc negribēja izrādīt, ka šīs telpas labi pazīstamas.
— Ko mēs ēdīsim? — Kaspars vaicāja.
113
— PaldiesI Lūdzu tikai kafiju, es nupat skolā pusdienoju.
5 — 490
Kasparam tas nepatika, viņš gribēja būt izšķērdīgs.
— Varbūt vīnu?
— Nē, paldies,
— Man atļausit vienu glāzi?
— Lūdzu.
Atnesa kafiju un vīnu.
— Aizpagājušā svētdienā biju Mežaparkā. — Kaspars mēģināja ieskatīties Lindai acīs, bet viņa izlikās aizņemta, ļoti garšīgi dzerot kafiju.
— Es to sapratu jau pirms jūsu atzīšanās.
— Lai šodien varētu jūs satikt, atprasoties no darba, nekaunīgi sameloju. Savā Individuālajā plānā esmu ierakstījis turpmāk jūs sagaidīt katru otro sestdienu pie skolas durvīm.
Lindai patika dzirdēt, ka viņu grib satikt, bet par nepieciešamību viņa šo tikšanos neuzskatīja.
Un to jūs gribējāt man pazinot?
— Jā.
— Manos individuālajos plānos tuvākā laikā nav paredzētas nekādas tikšanās.
«No tā saprotams, ka viņai arī neviena cita nav, un es varu mierīgi gaidīt pie skolas durvīm.»
— Varbūt jūs kādreiz atcerēsities Botānisko dārzu? — Kaspars Lindai pasniedza iepriekš uzrakstītu zīmīti, kurā zem darba telefona nebija aizmirsts uzrakstīt arī mājas tālruņa numuru.
Linda zīmīti paņēma, runa taču bija par Botānisko dārzu, nevis par Kasparu Liepkalnu.
Vienas kafijas glāzes izdzeršanai daudz laika nevajag, bet no otras Linda atsacījās.
Kaspara piedāvājumu pavadīt mājās Linda neatteica, kaut baidījās, ka Rasma vai mamma neierauga, tad būs lielā runāšana.
Pie Araišu ielas mājas vārtiņiem Kaspars, atvadoties no Lindas, izņēma no portfeļa nelielu vīstokli un iztina sarkanu rozi.
Māte vēl nebija pārnākusi no darba, bet Rasma sēdēja pie nelielā rakstāmgalda un rēķināja algebras uzdevumus. Tā bija norunāts, kura pirmā atnāks, tā pasteigsies paveikt tos mājas darbus, kur bez galda neiztikt. Linda sameklēja šauru, melnu stikla vāzi, kas, saņēmusi smaržīgo puķi, aizceļoja uz rakstāmgalda. Rasma, ieraudzījusi sarkano rozi, pietrūkās kājās, sasita plaukstas un iesaucās: