Ienākusi atpakaļ virtuvē, Sofija vispirms atbrīvoja Krišu no lielās maisāmās koka karotes un nogrieza gāzes liesmu.
— Gatavs ir. Piemirsu tev pateikt, ka dienā zvanīja Aus- manis un teicās ap septiņiem piebraukt atvest kādus žibuļus. Varbūt savu glāzīti izdzersi ar viņu kopā?
— Ja viņš ar mašīnu, tad ne pilienu neņems …
— Vienalga, kompānijā tev būs interesantāk. Ērikam uzvārīšu tēju.
— Tu tik daudz domā manā vietā, ka man drīz smadzenes nebūs vajadzīgas. Labi, pagaidīšu ar, dod šurp to auzu spēkbarību.
— Vispirms pārģērbies!
Drīz Ēriks Ausmanis zvanīja pie durvīm.
Profesora Miitiņa kabinetā viņš uzkavējās pāris stundas. Tā kā Sofija viņiem klāt nesēdēja, tad Miltiņš vienu glāzīti pareizināja ar pieci. Nepieradis pie stipriem dzērieniem, drīz kļuva runīgs un atklāts. Jaunie, nupat atvestie žibuļi šoreiz guva mazu ievērību. Ēriks dabūja noklausīties profesora kreņķus, kuriem tika pieskaitīta arī Vārava aiziešana no ģimenes. Izrunājies Miltiņš daļēji atbrīvojās no drūmās noskaņas.
Promejot Ēriks apjautājās Sofijai, vai gadījumā neesot kas aizvedams Sandrai, garāmbraucot viņš varētu uzkāpt augšā.
Miltiņu pieliekamā atradās trīs burkas ar zemeņu kompotu, kas Anniņai ļoti garšo.
Aizvēris Miltiņu dzīvokļa durvis, Ēriks tūliņ atcerējās, kādu redzēja Sandru profesora septiņdesmit gadu jubilejas svinībās. Tad laikam viņas nomāktības iemesls ir bijis Juris Vāravs. Tagad viņa ir brīva. Pagaidi, pagaidi, «milzu lempi», varbūt vīra aiziešana nav atbrīvojusi Sandru no jūtām pret šo dezertieri. Tad viņa tik un tā nav brīva. Vienalga, paskatīties uz viņu varēs… un parunāties.
Ēriks labpatikā izņēma no mašīnas tīkliņu ar burkām, kas tūliņ, tūliņ dos iespēju viņam pabūt pie Sandras.
Durvis atvēra Sandra, ģērbusies gaišzilā trikotāžas kombinezonā un sasmaržojusies dārgām franču smaržām. Ēriku ieraugot, viņas olīvas formas brūnās acis pirmajā brīdī pauda izbrīnu, tad sejā pavīdēja tikko jaušams smaids, ko tūliņ pēc apsveicināšanās nodzēsa nenosakāma sejas izteiksme.
— Biju pie profesora, mamma sūta kompotu. — Ēriks pasniedza tīkliņu.
— Paldies, tas jauki, ka atvedi… Bet ko mamma sadomājusi … nakts laikā sūtīt cilvēku ar kompota burkām, nav jau zāles slimniekam.
Ēriku neaicināja istabā, un viņa nodoms paciemoties pie Sandras beidzās ar paskumju gājienu lejup pa kāpnēm, bet domas par Sandru viņš aizveda mājās, un īsā apciemojuma vienīgais ieguvums bija aizkavēta iemigšana.
Sandra par mātes sūtījumu sevišķi nepriecājās, nolika burkas dziļāk ledusskapī un piekodināja Jura mātei saldo kārumu Anniņai nerādīt un izsniegt mazās devās.
— Mamma, bērnam pēc iespējas mazāk jādod ogļhidrāti, — tādu aizrādījumu Jura māte dzirdēja atkārtoti, bet pieturējās pie uzskata — bērnam reizēm vajag kārumu.
Nākamā svētdienā Sandra ciemojās pie savas kolēģes, kurai nesen piedzima trešā meita. Vakarā, pārnākusi mājā, jau priekštelpā viņa sajuta patīkamu cepta ēdiena smaržu. Virtuvē Sandru pārsteidza neparasts skats. Lielā bļodā Ēriks mazgāja notīrītas zivis, blakus stāvēja Anniņa un pamācīja, kā to dara vectētiņš. Pannā jau cepās daļa zivju, ko Jura māte tobrīd ar dakšiņu un nazi pa vienai apgrieza uz otru pusi.
— Man uz pirmā ledus gadījās liels loms, — Ēriks palielījās.
Sandra ieskatījās bļodā un redzēja lielu skaitu mazu asarīšu. Tas viņu pamudināja pateikt derīgu padomu:
tf8
— Vai tev, Ērik, nevajadzētu iegādāties kaķi?
Jura māte pārmetoši paskatījās. Pēc viņas domām, tādu rupjību no vedeklas dzirdēja pirmo reizi. Lai viesim nebūtu jāatbild, viņa steidzīgi sacīja:
— Uzliec priekšautu un nāc palīgā, kartupeļi drīz būs kāšami, un samaisi skābos kāpostus ar krējumu, citu salātu mums šodien nav.
Sandra izgāja un atgriezās, uzsējusi dzeltenu priekšautu uz brūnrūtainās kleitas kuplajiem svārkiem.
Ēriks paslepšus palūkojās viņā. «Cik meitenīga viņa izskatās ar šo kleitu!»
Maisot četrkantīgā porcelāna salātu traukā skābos kāpostus ar krējumu, Sandra iejutās kopīgā tīkamā noskaņā.
Kamēr gatavoja vakariņas, Ēriks paspēja izstāstīt septiņas anekdotes par makšķerniekiem, citēt trīs ievērojamu cilvēku izteicienus un divreiz pasacīt «pupu mizas».
Pēc maltītes aizvadījusi Ēriku, Sandra tovakar līdz sīkumiem atcerējās tos skolas sarīkojumus, kad dejoja tikai ar viņu, ar Ēriku vien.
5
Kaspara dāvātajai sarkanajai rozei bija tāds pats liktenis kā citām viņas māsām visdažādākajās vāzēs visdažādākajās vietās — tā novīta un tika aizmesta, bet melnā vāze ieņēma savu vietu uz grāmatplaukta. Linda, reiz paskatoties uz melno vāzi, it kā redzēja sarkano rozi, kas lika atcerēties tās dāvinātāju. Viņas domās pagaidām Kasparam bija īslaicīga un neliela vieta, ikdienas darbs un par jaunu iejušanās savā bijušajā mājā paņēma lielāko tiesu domu un jūtu. Tomēr, kad pienāca tā sestdiena, kurā Kaspars solījās viņu pie skolas sagaidīt, mācību dienas laikā Lindai pāris reizes ienāca prātā: «Vai viņš atnāks vai ne?» Pati viņa to novērtēja tikai par ziņkāri, nevis vēlēšanos satikt jauno paziņu.
Garderobē Linda mazliet nervozēja — tuvumā grozījās Zinta un Osvalds. Viņi neatstājās, pat izejot pa skolas durvīm. Šoreiz Linda tūliņ ieraudzīja Kasparu, arī viņš tūdaļ nāca kiāt. Nekas cits neatlika kā iepazīstināt.
— Mani grupas biedri: Zinta un Osvalds.
— Kaspars Liepkalns, — sasveicinoties Kaspars pats pateica, bet Zinta piebilda:
— Mēs esam pazīstami no tās reizes, kad tev, Linda, domātās puķes dabūju es par interesantu un vērtīgu sarunu. Un runājām mēs tikai par tevi, Linda Lutere!