Выбрать главу

Linda pabrīnījās, kā Zinta varēja noturēties, neko netei­kusi par šo apciemojumu.

Osvalds, nepacietīgi noklausījies Zintu, ierosināja:

—        Esmu šodien miljonārs — man ir desmit rubļu. Uz­aicinu klātesošo sabiedrību kulturāli, zolīdi pasēdēt Rīgas bāriņā. Maksāju katram kafiju un glāzi auksta šampanieša.

—      Oho, — Zinta iesaucās, — tev ir baigākie apgriezieni!

—        Atļausiet man kā strādājošam un pelnošam uzņemties šī gājiena materiālos izdevumus. — Kaspars nevarēja pie­ļaut, lai Lindas klātbūtnē kāds cits maksātu rēķinu.

—        Vienbalsīgi pieņemts! — Zinta paskatījās Osvaldā ar tik stingru skatienu, ka viņa protestam pavērtā mute aizvē­rās. Zintas nodoms šo naudu notērēt citos viņu abu kopīgos gājienos nebija neatminama mīkla.

Ejot pāri kanāla tiltam operas tuvumā, Zinta apstājās.

—        Strūklakas vairs nav un gulbju arī nav! — Viņas iz­saucienā skanēja vilšanās un pārmetums nezin kam, jo viņai bija tāds noskaņojums, ka gribējās redzēt gulbjus peldam un strūklaku izliektos lokos svaidām ūdens lāses.

—     Toties ir ledus, — sacīja Osvalds.

—      Ledu es šodien negribu, airējamies prom.

Bāriņā, kā parasti agrā pēcpusdienā, brīvu galdiņu ne­trūka.

Dzirdot, ka Linda un Kaspars vienu otru uzrunā ar «jūs», Zinta šķelmīgi paskatījās Lindā.

—        Mēs ar Kasparu esam uz «tu». Vai gadījumā neesi greizsirdīga? Man jūsošanās duras ausīs, tāpēc ierosinu visai «šaragai» pāriet uz «tu». Var taču sacīt «tu» nebučo­joties un nelamājoties, tāpat kā var bučoties un lamāties, sa­kot «jūs».

Savādi, Linda pabrīnījās, pasakot Kasparam «tu», tika no­jaukta svešuma barjera.

Kaspars lieliski demonstrēja izšķērdību, oficiante atnesa ne tikai kafiju un šampanieti, bet arī mini sviestmaizītes un tortes gabaliņus.

Zinta vērtējoši pārskatīja galdu. «Linda nav no tām, ku­rai var iepatikties ar tērēšanos, bet lai cilvēks cenšas.» Iedzērusi malku kafijas, viņa noklepojās, skaļi ievilka elpu un tikpat viegli kā pūdera kārtu uzlika sejai svinīgu izteik­smi.

—        Bērni, es tagad teikšu runu. Pēc piecām dienām būs klāt Jaungads, mums nav izredžu šai svarīgajā brīdī visiem būt kopā, tāpēc novēlu priecīgi sagaidīt Jaungadu. Urā!

Saskandinājās četras glāzes, un trīs tika izdzertas, Linda savējo tikai nogaršoja.

Kompānija bija pārāk dažāda pēc rakstura, tāpēc ilgāka kopīga saruna neizvērsās, un četrotne drīz šķīrās, skaitliski sadaloties divās vienlīdzīgās daļās.

Kaspars, pavadot mājās, uzaicināja Lindu tikties Dailes teātrī. Viņam esot abonements vienā dienā ar tanti Oldzīti, bet viņa šo izrādi nevēloties skatīties. Patiesība bija tāda: Kaspars vietu izkaulēja ar noteikumu, ka izstāvēs rindu un sagādās Oldzītei biļeti, jo viņa uzskatīja par pienākumu re­dzēt visas teātra izrādes, turklāt aktieru spēles un lugu satura apspriešana paplašināja viņas kafijas pēcpusdienu te­matiku.

Otrā rītā piecēlusies, Linda, domājot par iestājeksāme­niem augstskolā, nolēma visu dienu mācīties fiziku un ķī­miju, bet tūliņ pēc brokastīm viņas nodomu izjauca negai­dīts Zintas apciemojums. Rasma gatavojās iet pie Sarmas. Ieraudzījusi pirmo reizi māsas grupas biedreni, gribēja pa­klausīties, ko runā «lielās meitenes», un izlikās kaut ko mek­lējam grāmatplauktā. Zinta nebija pieradusi sākt ar ieva­diem, tāpēc tūliņ paziņoja nāciena iemeslu:

—     Linda, tev arī jāpiedalās mazā Ronīša glābšanā.

—     Vai, — Rasma iesaucās, — es arī gribu piedalīties, man ļoti patīk mazi ronīši!

Rasma nesaprata, kāpēc viņas atsaucība viešņai izraisīja skaļus smieklus.

—     Mazais Ronītis ir viena mūsu čaļa Osvalda brālēns, — izsmējusies Zinta noskaidroja pārpratumu, — viņš mācās mūsu skolas pirmajā kursā un anketās rakstās kā Jānis Ro­nis, tā iesauka ir mazā auguma dēļ.

—     Ko Ronis atkal ievārījis? — Linda painteresējās.

—      Nav rimies ar biznesu. Osvaldam izdevās izspiegot, ka Ronītis «Veldzītē» iepazinies ar kādu debiloni un šodien nesīšot tam sist gaisā paštaisītu ekstrā suvenīru. Sākumā mēs nospriedām nelaist, bet viņa mamma grib zināt, kas tā par kompāniju, pie kuras Jānis līpot kā muša pie mušpapīra.

—     Eju prom pie Sarmas, pāraudzināšanas tēma man līdz kaklam savā skolā, — Rasmai zuda interese par «lielo mei­teņu» sarunu.

—     Es šai pasākumā savu lomu neredzu. — Linda pašķir­stīja fizikas grāmatas lappuses, bet Zinta tik maigu mājienu nesaprata.

—    Nebraucu to gaisa gabalu uz tevi paskatīties vien, neesmu jau no Botāniskā dārza. Ārā Osvalds tur ciet

Rorž/ti, lai šis nepaņem vagu. Tev jānāk līdzi vispirms iepa­zīties ar apstākļiem un pēc tam pie Ronīša mammas uz lielo runāšanu. Tev ir iedzimta tieksme uz pedagoģiskiem priekšnesumiem.

Lindai šis pasākums likās bērnišķīgs, bet vienaldzīgi at­teikties viņa nevarēja.

Pie Lindas mājas dārza vārtiem mazais Ronītis ar notie­sātā sejas izteiksmi, gribēdams izlikties dūšīgs, sacīja:

—     Nekad vēl neesmu bijis tik lielā godā, lai man sekotu trīs pavadoņi, pie tam dāmas vairākumā.

—     Tu labāk nečivini, — Zinta aizrādīja.

Šaurā Vecrīgas ieliņā pa senlaicīgas mājas kāpnēm visi četri nokļuva bēniņos pie smiltīs noliktas šauras laipas. Ro­nītis kā zinātājs gāja pirmais un, pašā laipas galā apstājies pie kādām durvīm, trīs reizes piesita ar kulaku. Pailgi va­jadzēja gaidīt, kamēr durvis atvērās un uz sliekšņa nostājās rēgam līdzīgs gara auguma, jauns, bet savītis vīrietis. Piemiegtās zaļganās acis, šaurā lūpu svītriņa, paīsi apgriez­tie, kā eža adatas stāvus sasukātie mati rādīja, ka darīšana ar dzīvu cilvēku, bet it kā tīšām izstieptajā garenajā sejā ar dzeltenīgu ādu pārvilktie kauli un iekritušie vaigi sejai piešķīra nedzīvumu. Apģērbs pastiprināja rēgaino izskatu. Ap tievajiem stilbiem cieši apžmiegto dzelteno bikšu sāni notriepti ar sarkanu krāsu kā asins traipiem. Rūtainā krekla piedurknes spuraini norautas, virs krekla šaura kā apaugusi džinsu veste.