Rēga acis samiedzās pavisam šauras.
— Tas tavs čoms un jūsējās dāmas?
— Vai citādi?
— Kratieties iekšā manā klondaikā!
Viņi iegāja nelielā istabā ar slīpiem griestiem, kuras vienīgais logs aizklāts ar melnu drēbi. Kaktā uz grīdas dega svece. Pašā istabas vidū melns zārks. No viena ķebļa virsas baigi skatījās galvaskausa tukšie acu dobumi. Zārkam blakus apgāzta liela haki krāsas brezenta soma, izraibināta ar uzrakstiem latviešu un angļu valodā, no tās uz grīdas paslīdējuši daži apģērba gabali.
— PietupstietI — Dīvainās istabas iemītnieks pamāja uz diviem nenosakāmas krāsas ķebļiem. Zinta un Linda apsēdās, Osvalds un Ronītis palika stāvam.
— Es atlaidīšos gultā. — Dzeltenbikšainais iesvempās zārkā virs netīri pelēkas segas un pavērsās pret Ronīti.
— Mantu atnesi?
Jānis Ronis attina rūpīgi iesaiņotu, no stieples izlocītu, divi sprīži garu saspraužamo adatu.
Rēgs piecēlās sēdus, izvilka no bikšu kabatas trīsrubļu gabalu. Samaksājis tūdaļ ar jauno greznumlietu sasprauda vesti un atkal nolikās slīpi.
— Piepeldiet rītvakar, uzrīkosim pankotēkul
Tas reizē bija ielūgums un atsveicināšanās.
Kāpjot lejup pa kāpnēm, Osvalds izteica savu sajūtu:
— Tas bija sitiens pakrūtē.
Arā baltā ziemas diena Zintai tūliņ izklīdināja jumta istabā iegūto nelāgo omu. Saņēmusi Lindu pie rokas, viņa iesmējās.
— Linda, varbūt tas «panks» tevi ir jau saorganizējis uz pirmdienas pankotēku?
— Nevajag smieties, šis cilvēks, dzīvs būdams, jau būtībā guļ zārkā, un mēs viņam neko nepalīdzēsim.
— Vienu dullu debiloni, kas tik stulbā veidā grib atšķirties no citiem, nav ko ņemt galvā, — Osvalds paskatījās uz Ronīti un gribēja ko teikt, bet, ieraudzījis, cik brālēns izskatās vainīgs un uztraucies, aprāvās.
— Nē, tas ir traģiski, ja cilvēks nedzīvo cilvēcisku dzīvi, — Linda nevarēja atbrīvoties no jumta istabas iespaidiem.
Pie Ronīša mammas sākās Jāņa Roņa lielā galvas mazgāšana, kurā galvenā runātāja bija Zinta, Linda maz ko dabūja iebilst. Pats vainīgais, no vārdu lavīnas novests tuvu izmisumam, apsolījās, ka tas ir pēdējais jumta istabas apciemojums un arī pēdējais bizness.
Iznākuši no Ronīša mājas, trīs viņa glābēji apstājās.
— Kā tu domā — Ronītim var ticēt? Tu viņu labāk pazīsti, — Linda vaicāja Osvaldam.
— Skaidrs, ka nevar ticēt, būs ar viņu vairāk jāauklējas, galu galā viņš ir mans vienīgais brālēns.
Līdzko Linda aizgāja, Osvalds sacīja Zintai:
— Lindu nevajadzēja ņemt līdzi, viņai domāšana iestādīta
uz sāpēšanu par visu pasauli.
* * *
Gada skrējiens apstājās ceturtdienā, lai vēl brītiņu Vecais- gads pakavētos un tad dotu vietu Jaunajam. Jaungada sagaidīšana parasti notiek ģimenes vidū, tāpēc dažam labam tas cilvēks, kuru arī gribētu redzēt sev līdzās, var ieņemt vietu
tikai domās, un dažs, vēl neiegājis kādā ģimenē, kurā cer tikt, jūtas vientuļš.
Vairākus gadus Lindas māte ar abām meitām un Vāravu ģimene sagaidīja Jaungadu pie profesora Miitiņa. Šoreiz trūka Jura Vārava un Edmunda Lutera, visi to manīja, bet izlikās to nejūtam un centās izturēties jautri. Anniņai par prieku krāšņi greznotā egle tika novietota ēdamistabā blakus mielasta galdam. Pēc divpadsmitiem pirmais piezvanīja Ēriks Ausmanis. Novēlējis Miltiņam labu veselību, panākumus darbā un lielus lomus makšķerēšanā, viņš palūdza apsveikt arī viesus, jo bija pārliecināts, ka to vidū ir Sandra.
Kad apsveicēju zvani apklusa un visi skatījās televizoru, Linda, iegājusi Miitiņa kabinetā, cieši aizvēra durvis un steidzīgi uzgrieza telefona numuru.
— Hallo!
— Kaspars?
— Jā.
— Laimīgu Jaungadu!
— Paldies! Tev, Linda, tāpat.
Tam sekoja īsi, pārtraukti pīkstieni, ko Kaspars brīdi klausījās, kā gaidot sarunas turpinājumu. Nolicis klausuli, viņš izklaidīgi skatījās televizora virzienā. Pamanījusi, ka Kaspars domās ir tālu prom, krustmāte Oldzīte pārmetoši sacīja:
— Būtu kādu pasaucis vai kaut kur aizgājis, nīksti te kā sapelējis man vecenei blakus. Ēriks nepieskries?
— Nē. Ēriks pats sev šonakt iekārtoja dežūru slimnīcā.
— Tad tam nabaga velnam arī nav kur iet.
Visām skolu brīvdienām piemīt viena kopīga īpašība — tās nav lāgā sākušās, kad jau beidzas. Šo slikto īpašību izjuta arī Linda. Vakarā pirms mācību atsākšanās viņa atcerējās divus svarīgākos brīvlaika notikumus — kopā ar Kasparu redzēto teātra izrādi un braucienu uz laukiem pie mātesbrāļa Ernesta. Tikai laukos viņa pa īstam izjuta ziemas skaistumu.
Jau pirmajā skolas nedēļas piektdienā bija paredzēta Lindas grupas atklāta komjauniešu sapulce kopā ar pirmā kursa apavu virsu piegriezējiem, virsu sagatavotājiem, virsu stiepējiem un apavu apakšējo daļu piestiprinātāju viengadīgo grupu. Sapulces temats — «Es un mans arods» — bija paredzēts jau pagājušajā gadā. Pirms sākuma Mīlšteine brīdināja Lindu:
— Jums arī vajadzētu kaut ko pateikt.
Vispirms runāja komjaunatnes sekretāre, pēc tam Teraškēvics stāstīja par ādas ietaupīšanas iespējām, pareizi lietojot presi un izjūtot kombinācijas iespējas. Viņš pārmeta, ka vēl arvien daudz ādas decimetru aiziet atgriezumos, ko iznieko, gatavojot suvenīrus, kuriem pietiktu sīku, apaviem nederīgu strēmelīšu.