— Mums abām nelaimējās, tagad esam nonākušas pie vienāda rezultāta, kaut arī katra staigājām pa citādu ceļu. Tava tik drīzā šķiršanās parādīja, ka nemācēji sagaidīt īsto, un es savu nepratu noturēt, — Sandra pirmā sāka runāt.
— Neņem ļaunā, bet Juris arī tev nekāds īstais nebija, — Linda pateica to, ko sen bija domājusi.
— Varbūt es viņam nebiju īstā. Tu vismaz paspēji aiziet prom, kamēr vēl nav bērnu.
— Man bija dažādi iemesli, kas šķiršanos pasteidzināja: es nevarēju pieņemt tādu dzīves veidu, kādā labi jutās Edmunds, bet galvenais — mēs sākām nepareizi un tā arī sveši palikām, ne tikai sveši… un tomēr, vienalga, kāda, •— katra šķiršanās ir dzīvotnemācēšana, savas un cita cilvēka dzīves iebojāšana. Pie tam es tagad saprotu, ka Edmunds ir labāks, nekā es domāju, bet tik un tā … — Linda apklusa, atceroties tos vārdus, ko pēc juridiskās šķiršanās atvadoties teica Edmunds: «Tu, atnākot pie manis, neko neizmainīji, bet aizejot liki daudz ko pārdomāt, un manā dzīves izpratnē kaut kas ir grozījies. Tas tāpēc, ka aizejot tu biji godīgāka nekā atnākot.»
— Tu gribēji sacīt — tik un tā labi, ka viņš tev vairs nav blakus. Bet es atzīšos, strādājot skolā, tik bezgala daudz esmu redzējusi izirušo ģimeņu sekas bērnos, ka pieņemtu Juri atpakaļ, ja viņš atgrieztos. Pie tam viņš man vairs ir tikai Anniņas tēvs. Ne jau tas ir vienīgais vaininieks, kurš aiziet prom, kāda daļa vainas ir arī tam vai tai, no kura aiziet. Dažreiz īstais vainīgais ir tas, no kura aiziet. Un pie tam mūsu personiskās dzīves nepaliek tikai dzīvokļa sienās vien, tās ieiet arī sabiedriskā dzīvē.
«Ja Sandra runā tik atklāti, viņa ir dziļi nelaimīga,» — tā domājot, Linda mēģināja māsīcu mierināt.
— Jura aiziešanā tu sevi nevaino. Viņš ir tāds tips, kas visām ies garām un nekur nevarēs noenkuroties.
— Visādus var piesaistīt…
Brīdi abas klusēja. Sandra domāja, cik grūti būs iejusties vientuļas mātes lomā, bet Lindas domas pavērsās citā virzienā, un viņa Sandrai vaicāja:
— Kā var zināt, kad ir īsta mīlestība un kad nav?
— Kas to lai zina? Es domāju, ja jāgudro — ir mīlestība vai nav —, tad tās nav.
Linda piecēlās un, pārdomājot nupat dzirdēto, izlikās apskatām, kādas jaunas grāmatas parādījušās grāmatplauktā. «Laikam Sandrai nav taisnība, vismaz sākumā to tik viegli nemaz nevar saprast.»
* * *
Vāravu virtuvē uz baltā skapīša pret zilganpelēko sienu spilgti izdalījās brūnā māla vāzē ielikto bērza zaru koši zaļās, nesen saplaukušās lapas.
Jura māte un viņas māsa Velta, rosoties pie virtuves galda, gatavojās dzert kafiju.
— Vasara nāk. — Velta skatījās uz bērza zariem.
Kafija jau bija uzvārīta, un Jura māte to ielēja trauslās,
gandrīz caurspīdīgās porcelāna tasītēs.
— Stāsti nu, — iedzērusi pāris malkus, mudināja Velta, — atnāks Sandra un Anniņa, tad nevarēs.
— Nepatīk par to runāt, bet tev jāzina, — Jura māte iesāka, — saņēmu dūšu un aizbraucu paskatīties, kā Juris dzīvo.
— Nu, nu?
— Iekārtojies nav slikti. Viņas mātei mājiņa Asaros, tēva gan vairs nav.
— Un kāda tā Ināra?
— Jauna, izkrāsojusies un izlutināta lellīte. Ilgi es tur neuzkavējos, bet tāpat varēju saprast — galvenā domāšana ir par modi un izklaidēšanos.
— Varbūt Jurim tieši tāda ir vajadzīga?
— Pats sliktākais — Juris par bērnu neliekas ne zinis. Un Anniņa par viņu vairs nejautā. Pie mums nāk tāds dakteris Ēriks, un viņa prašņā, kad atnāks tēvocis Ēriks.
— Tas, protams, skumji… Bet kas tas par dakteri? Agrāk pie jums neviens dakteris netika redzēts.
— Viņš man atnes grūtāk dabūjamas zāles, pat volterēnu pagādāja. Un, pie manis nākot, ar Anniņu sadraudzējās. Bet es neesmu akla, īstais nāciena iemesls ir Sandra.
— Dabiski, tā būtu tīrā aplamība, ja tāda sieviete kā Sandra paliktu viena.
— To es saprotu, bet viņa rādās pavisam vienaldzīga. Tas dakteris ir labs cilvēks, un man būtu žēl, ja viņu palaistu garām. Es par Anniņu domāju …
— Mans Fredis vienmēr ir teicis: tēvs ir tas, kurš bērnu izaudzina, nevis tas, kurš palaiž tikai pasaulē.
— Jā … Sandrai būtu vieglāk, kas to zina, cik es ilgi…
—- Nerunā muļķības, tu vēl Anniņas kāzas nosvinēsi. Bet
par to dakteri — tur mēs neko nevarēsim ne pierunāt, ne atrunāt.
— Jā, Sandra pieradusi domāt ar savu galvu.
—- Es tagad iešu. Mans Fredis teica, ka šovakar būšot televizorā interesanta komēdija, viņam vienam skatīties nepatīk.
Kad no pastaigas atgriezušās Sandra un Anniņa iegāja virtuvē, Jura māte beidza nokopt traukus.
— Mamma, būs jāsāk bārties, atkal smaržo kafijai Norunājām tik vēlu nedzert, nevarēsit iemigt.
— Vecmāmiņ, ja tu nevarēsi aizmigt, tad visu nakti lasīsi man pasakas.
Jura māte, noglaudījusi Anniņai galvu, pievērsās Sandrai.
— Uzvāri tēju un sagatavo kādas labākas maizītes. Ēriks solījās pienākt man izmērīt asinsspiedienu, lai viņam par tiem liekajiem soļiem vismaz pašam mājās nav vakariņas jāmeklē.
Atvērusi ledusskapi, Sandra, pārskatot tā saturu, domāja:
«Jura māte pēdējā laikā jūtas spirgta un moža, kāpēc tik bieži jāmēra asinsspiediens un jāieskaita sevi slimajos?» Bet sacīt to uzskatīja par nepiedienīgu.
Ēriks drīz atnāca, un Jura māte viņu ieveda savā istabā. Dakteris pacienti iepriecināja, pasakot, ka asinsspiediens ir normāls. Pēc tam viņu Jura māte aicināja vakariņās.
Sandra galdu bija uzklājusi savā istabā. Tējas dzeršanas laikā, izstāstījis pāris jocīgus gadījumus no ārstu dzīves, Ēriks ieminējās: