Выбрать главу

—            Man ir divas biļetes rītvakaram uz Leļļu teātri. No darba nākot, atnesīšu.

«Un rītdien tās droši vien piedāvās Jura mammai. Ļoti nepatīkami, man vajadzēs tad viņu tūliņ raidīt prom,» San­dra pat pietvīka tā domājot, bet sacīja:

—     Paldies par tavām pūlēm!

—            Kas tās par pūlēm, pupu mizas. Sestdienā sieviešiem visādi mājas darbi, varbūt Anniņa nāks ar mani?

Jura māte tūdaļ pavaicāja:

—     Anniņ, vai iesi ar tēvoci Ēriku uz Leļļu teātri?

Anniņa sāka lēkāt.

—      lešu! lešu! lešu!

Sandra pasmaidīja, un Ēriks ievēroja, ka smaida atspulgs viņas sejā nenozuda labu brīdi.

Otrā dienā Ēriks atbrauca ar mašīnu, ko atstāja Sandras mājas pagalmā. Uz Leļļu teātri Ēriks un Anniņa gāja kājām. Sandra, stāvot pie loga, skatījās, kā viņš, savā lielajā plauk­stā turot Anniņas mazo rociņu, pārgāja pār pagalmu. Viņa skatījās arī vēl tad, kad viņi abi jau sen bija nozuduši aiz vārtiem.

Pārvedis Anniņu mājās, Jura mātes uzaicinājumam novilkt mēteli Ēriks atbildēja:

—            Paldies, man jāiet ciemos pie viena kolēģa tepat netālu no jums, Veidenbauma ielā.

Viesībās, kuru galvenā tēma bija dažādu ēdienu nogar­šošana un slavēšana, Ērikam bija garlaicīgi. Viņš vairākkārt gribēja iet prom, bet, iespiests kaktā, no kura izspraucoties viņam būtu jāpieceļ vesela rinda cilvēku, nevarēja sadūšo­ties promiešanai, turklāt viņš sēdēja starp divām dāmām un nebūtu pieklājīgi viņas atstāt bez laika kavētāja. Abas Ērika kaimiņienes manāmi sacentās viņa uzmanības iekarošanā. Bija taču vērā ņemams objekts — neprecējies dakteris ar tik vērtīgām piedevām kā dzīvoklis un mašīna. Uz ielas, pie vie­sību mājas ārdurvīm, Ērikam nejauši blakus gadījās viena no viņa galda kaimiņienēm, gadus divdesmit piecus veca, sārt- vaidzīga ķīmiskā blondīne. Viņa, koķeti smaidīdama, no­čivināja:

—            Es dzīvoju Pārdaugavā. Ceru, ka nepametīsit mani vienu iespējamām nakts briesmām.

Ēriks viņā paskatījās uzmanīgāk nekā pie galda. «Patie­šām jauks, mīlīgs purniņš!» Ja nebūtu Sandru no jauna saticis, šai čivinātajai atrastos vieta daktera Ausmaņa ma­šīnā.

—      Vienu jūs atstāt man neatļauj sirdsapziņa, tikai šoreiz esmu kājniekos, — Ēriks meloja, acīs skatīdamies, — bet tas ir pupu mizas, mēs noķersim taksi.

Sārtvaidzīgā blondīne domāja, ka romāns ar dakteri jau aizsācies.

Taksi ar zaļu uguntiņu viņi ieraudzīja drīz. Glītiņā viesību paziņa pateica savu adresi. Pa ceļam galvenokārt runāja viņa. Kad taksis apstājās, Ēriks izkāpa pirmais, pasniedzis dāmai roku, palīdzēja tikt ārā no mašīnas un paklanījās.

—     Paldies par patīkami kopā pavadīto laiku. Man diem­žēl jābrauc uz slimnīcu. Uz redzēšanosl — Viņš noskūpstīja šīvakara galda kaimiņienei roku.

Glītiņā blondīne, ieejot mājā, skaļi aizcirta durvis. «Te nekādas «redzēšanās» vairs nebūs.»

Ēriks ar to pašu taksi aizbrauca līdz Sandras mājai. Iegā­jis pagalmā, viņš, vēl neatslēdzis savas mašīnas durvis, pa­skatījās augšup uz Sandras istabas logu. Caur dzelteno nakts aizkaru spīdēja blāva gaisma. «Viņa vēl neguļ… Ja es uz­ietu augšā? Pagaidi, pagaidi, milzu lempi, vispirms tas būs nepieklājīgi, un, otrkārt, tev var atgādināt: pa tām durvīm, pa kurām ienāci, var aiziet arī prom.» Tomēr vēlēšanās re­dzēt Sandru bija stiprāka par pieklājības jūtām un iespējamo kaunu, ja viņam parādīs durvis.

Sandra sestdienas vakarus veltīja literatūrai, bieži vien ielasoties tālu pāri pusnaktij. Tobrīd, kad Ēriks jau kāpa pa kāpnēm, viņa nolika grāmatplauktā Gilberta romānu «Dzim­tais akmens» un piegāja pie dīvāna, lai uzklātu gultas drē­bes. īsi, bailīgi ieskanējās durvju zvans. Kas varētu nākt tik vēlu? Tūliņ pazibēja doma —- Juris. Piegājusi pie durvīm, Sandra drošības labad pavaicāja:

—      Kas tur ir, lūdzu?

—      Es, Ēriks Ausmanis.

Trīcošām rokām Sandra atslēdza durvis. Ēriks viņu ierau­dzīja nobālušu.

—      Vai ar tēvu kas slikts? — Balss viņai drebēja.

—     Neuztraucies, tēvam nekas nekait. Varbūt ieaicināsi istabā, man ir kas sakāms tieši vev.

—     Lūdzu, novelc mēteli! — Pieklājīgie vārdi tomēr laipni neizklausījās.

istabā Sandra pasniedza Ērikam krēslu un pati apsēdās uz dīvāna. Viņas gaišzilais trikotāžas kombinezons labi parādīja nevainojami proporcionālo augumu.

—        Kas, lūdzu, ir šīs nakts vizītes iemesls? — Ievērojusi vēlīnā viesa pētošo skatienu, Sandra piecēlās un pārsēdās uz krēsla.

Ēriks šo vietas maiņu saprata kā izvairīšanos no pavedino­šas situācijas un pasmaidīja.

—     Iemesls esi tu. Man vajadzēja tevi redzēt.

Sandrai pēkšņi radās vēlēšanās pieglaust galvu Ērika pla­tajiem pleciem, bet viņa nebija no tām, kas varēja ļauties mirkļa laimei, nedomājot par tālāko. Sevis aizsargāšanai Sandra kā vairogu izvēlējās ironiju, kas neļautu patiesajām jūtām izpausties sejā. Domājot ko pasacīt, viņa nejauši pa­skatījās pulkstenī.

—        Tieši divi naktī. Man laikam ir tas gods redzēt mūsdie­nīgu sirmot sākušu Žiljēnu, tikai es neesmu Renāla kun­dze. — Pārvarot sevī pretīgumu, Sandra izlikās ciniska. — Interesanti, ko tu man piedāvāsi? Vīrietis man ir jau bijis.

«Nu, mīļā, mani tu neapmānīsi. Tu, draudziņ, nemaz neesi tik droša par sevi, ja mēģini ietīties sev nepiedienīgos vār­dos.» Ērikā nekas no viņa jūtām pret Sandru nemainījās.

—       Es tev piedāvāju ideālu variantu — vīrieti un cilvēku vienā personā.