Vāravs izgāja paceltu galvu, bet, pa kāpnēm lejupkāpjot, galva liecās arvien zemāk. Otrā stāvā viņš apstājās un atskatījās. Varbūt sauks atpakaļ? Nesauca. Vāravam radās nomācoši nepatīkama apziņa, ka viņš dzīvs būdams ir jau nomiris Sandrai. Un tur augšā palika tik daudz tāda, ko viņš nekad un nekur citur neiegūs.
7
Lindas skolā gadījās nepatīkams notikums. Piektajā stāvā grūstījās bariņš zēnu, daži sāka mētāties ar somām. Kāda ar grāmatām pilna smaga soma pārmetās pāri margām un krita taisnā virzienā uz apakšējā vestibilā stāvošās meistares Bergas galvu. Par laimi, meistare sarunājās ar Osvaldu Egli, kas, savās ākstībās imitējot kritienus un citus trikus, ieguvis gandrīz vai virtuozu veiklību, saķēra somu rokās un apturēja tās lidojumu. Meistare dabūja tikai nelielu triecienu pa plecu, arī Osvaldam nekāda savainojuma. Osvalds kļuva par dienas varoni. Audzēkņu vidū cirkulēja briesmīgi pareģojumi, kas būtu noticis, ja tuvumā negadītos Jampampiņš. «Bergai smadzeņu satricinājums kā likts! Ko niekus, beigta uz vietas!» Atradās pāris zēnu, kas jokojoties piesolīja Osvaldam «uzlikt saules brilles» par notikuma dabiskās gaitas izjaukšanu. Pēc viņu domām, meistarei Bergai būtu derējis neliels smadzeņu satricinājums.
Noskaidrojusi, ka noticis negadījums bez ļauna nodoma un bez bīstamām sekām, direktore atkal mierīgi sēdēja savā kabinetā pie sava galda, savā krēslā.
Un tieši todien meistare Mīlšteine pastāstīja Teraškēvicam par savu nodomu, kas saistījās ar Lindu Luteri un, kā jau bija paredzējusi, guva atsaucību. Abi saprata, ka direktore pēc atgadījuma ar lidojošo somu nav labā omā, tomēr iegāja viņas kabinetā. Mīlšteine, tikko apsēdusies, tūliņ pavēstīja:
— Es atradu sev vietnieku un rudenī eju pensijā.
Direktore šūpoja divos pirkstos pildspalvu.
— Interesanti, kas ir šis vietnieks?
— Mūsu septītās grupas audzēkne Linda Lutere.
— Lutere… Lutere … Tā gaišmate, kuru jūs negribējāt pieņemt?
— Tā pati, bet tagad esmu viņu pietiekami iepazinusi.
Teraškēvics pagaidām sarunā neiejaucās.
— Kāpēc domājat, ka Lutere piemērota audzinātājas darbam?
— Viņa teicami mācījās, ne reizes nenokavēja mācības un darbu.
—- Tās, protams, labas īpašības, bet ar to vien nepietiek, lai strādātu par meistari. Ņemiet vērā, ka šīs grupas audzēkņiem ir vidējā izglītība un viņu acīs neiegūs autoritāti meistars, kurš stāvēs uz viena pakāpiena ar audzēkņiem. Audzinātāja redzes apvārsnim jābūt plašākam un skatījumam dzīvē dziļākam, citādi tas var veikt tikai formālas funkcijas vai sliktākā gadījumā kļūt par izsmiekla objektu.
Meistare Mīlšteine un Teraškēvics saskatījās.
— Lutere studēs vakara nodaļā ķīmiju, un studijas viņas apvārsni paplašinās, — Mīlšteine centās pārliecināt.
— Un ko jūs sakāt? — direktore jautāja Teraškēvicam.
— Estētikas stundas rādīja, ka Luterei diezgan attīstīta personiskā estētiskā pasaule un aktīva attieksme pret dzīvi. Un domāju, viņai būs arī audzinātājam nepieciešamās trīs «ības» — pacietība, izturība, iecietība.
— Es kļūstu pārāk inerta audzinātājas darbam, — Mīlšteine mēģināja direktori ietekmēt arī no tādas puses.
— Jūs ar Luteri jau runājāt?
— Nē. Man vispirms bija jāzina jūsu domas, es liku viņai lejā pie garderobes uzgaidīt.
— Pasauciet, paskatīsimies!
Teraškēvics piecēlās.
— Es aiziešu, ko jūs staigāsit piektajā stāvā lejā un augšā.
Tikko viņš izgāja no direktores kabineta, koridorā satika Osvaldu Egli.
— Jūs šodien gadāties vienmēr īstā reizē tuvumā, — Teraškēvics sacīja, — noejiet lejā, tur vajag būt Luterei, pasakiet, lai viņa tūliņ ierodas pie direktores!
Osvalds skriešus noskrēja pa kāpnēm un, ieraudzījis Lindu, svinīgi ziņoja:
— Linda, saturies, «Runcis Bazilio» ar briesmīgi nopietnu ģīmi lika tev pateikt, lai tūliņ ierodoties pie direktores.
Linda kāpa lēnām, nekādu pārkāpumu, ko būtu izdarījusi, viņa nevarēja iedomāties. Direktores kabinetā ieraudzītie trīs cilvēki atmiņā uzvandīja to dienu, kad iestājās skolā. Teraškēvics viņai pasniedza krēslu.
— Drīz atvadīsities no skolas. Vai pie mums bez amata arī ko citu ieguvāt? — Direktore pētoši skatījās Lindā.
— Mani vairāk ietekmēja rūpnīca. Agrāk es nedomāju par vienkāršā darba darītājiem.
— Un ko jūs varat teikt par mūsu pedagogu un audzēkņu savstarpējām attiecībām?
Linda padomāja, tad, redzēdama, ka visi viņā skatās, centās runāt, cik prātīgi mācēja.
— Kopsummā skola savu mērķi sasniedz .,. Tomēr daļa audzēkņu labprāt maksimāli saņem materiālās vērtības, ko viņiem dod, bet tam skolas devumam, ko saņemot pašiem arī jāpiepūlas, tur ir minimāla centība.
Direktores lūpu kaktiņos pavīdēja smīns.
— Un tas ir pedagogu nevarības rezultāts?
— Nē, kāpēc… Vienaldzīgo pedagogu nemaz nav daudz, bet vaina sākas ārpus skolas. Daļa pusaudžu te ienes cinismu, ko diezgan var redzēt aiz skolas durvīm.
— Pēc jūsu domām, audzinātāju darbs mūsu skolā ir mazcerīgs?
Mīlšteine paskatījās uz Teraškēvicu, bet no viņa akmeņainās sejas izteiksmes neko nenolasīja.
— Nē, tā es nedomāju, bet tas ir grūts un jābūt… — Linda gribēja sacīt «ķertam uz savu darbu», bet aprāvās, — jābūt entuziastam un ar izdomu.
Direktore, caur atvērto logu domīgi pavērojusi pagalmu, atkal pievērsās Lindai.