— Pašķirsti jaunāko «Burdu», es uzlikšu ūdeni kafijai. -— Sandra padeva žurnālu un izgāja.
Linda palika viena ievērojamā gleznotāja Vārava bijušajā kabinetā, ko pēc mākslinieka nesenās nāves māte atdeva dēlam Jurim, un viņš, saglabājot tēva piemiņu, neko tur nemainīja. Tas pats gandrīz istabas lieluma persiešu paklājs, smagnējs ozola rakstāmgads, masīvie tāda paša koka grāmatplaukti, atstājot augšpusē vietu gleznām, nosedza S!«? nas, tikai pie vienas vecmodīgs, liels dīvāns, kam blakus stūrains galdiņš un ap to četri ar sarkanu samtu apvilkti krēsli. Vienīgi gleznotāja Vārava ainavas šovakar bija citas nekā pirms mēneša. Juris tēva gleznas nepārdeva, bet laiku pa laikam tās visā dzīvoklī apmainīja.
Sandra vēl nepaspēja atnākt atpakaļ no virtuves, kad Linda izdzirda atslēdzam durvis. Pēc brītiņa viņi istabā ienāca abi.
— Mazulītis beidzot parādījies kadrā. — Kinorežisors Juris Vāravs galanti noskūpstīja Lindai roku un, apsēdies viņai iepretī, noglaudīja labi kopto, melno bārdu. Vāravu visur un vienmēr uzticīgi pavadīja apziņa, ka, viņu ieraugot, sievietes nodomā: «Kāds neatvairāms vīrietis!»
— Kā iet ar mākslas taisīšanu? — Linda apvaicājās, kaut domas viņai tiecās uz citu pusi.
— Vobščem, filma būs, mākslas nebūs. Tikai nabadzības dēļ tas scenārijs iekļuva zaļajā ielā. Negribējās nīkt dīkstāvē, tāpēc uzņēmos. No gandrīz vai nekā dieva dāvanu neiztaisīsi. Ko var izspiest no aktiera, ja nav ne raksturu, ne atmosfēras. Mūsu filmas direktore Vanda gan pārliecināta — viss būšot okei!
Sandra, baidīdamās, ka Linda, atbildot Jurim, nepasviež dzeloņainu vārdu pušķi, iejaucās sarunā:
— Un kāds grupā mikroklimats?
— Pelēkā garlaicība. Galvenajā lomā tāds «bučmūiis/> vien ir — bez asuma. Tonusa pacelšanai tikai viena seks- bumba — Ailita. Bet precētie vīri neuzdrošinājās iet ganībās pāri aploka sētai. Visiem bail no Vandas: zina, ka viņai tādās lietās mēie aiz zobiem neturas, citādi kāds būtu aizsācis romāna pirmo daļu.
— Jūsu pavieglajā kompānijā tieši vajadzīgs kāds tikumīgs cilvēks. — Varēja redzēt — Sandras priecīgā noskaņojuma augstā pakāpe saplaka. Seksbumbas pieminēšana atmiņā uzvandīja Jura aizpērnās vasaras papiidmīiestību, kas pēkšņi un spilgti uzplauka, bet, par laimi, ātri novīta.
Neatvairāmais vīrietis skaļi iesmējās:
— Vandai viegli būt tikumīgai, viņa ir tik neizskatīga, ka varētu netraucēti un bez briesmām nosoļot caurspīdīgā kleitā no dienvidpola līdz ziemeļpolam un atpakaļ.
Lindai sagrumbojās piere. Tipisks salonu debiiiķis!
— Nu tu runā šķērsām. Vispirms, Vanda ir gluži normāla l/'.knl.i un, otrkārt, — Sandra uzsvēra katru vārdu, — dažām sievietēm varbūt negadās apprecēties, bet ikviena va? ai- rast kaut kādu vīrieti, ar kuru paklīst.
— Tavs neapgāžamo argumentu arsenāls, protams, ir ne izsīkstošs, — Vāravs ironiski pasmīnēja.
Virtuvē svilpes trauks ziņoja, ka ūdens vārās. Un īsta reizē: tas pārtrauca negatīvi uzlādēto sarunu.
— Linda, pastrīdies piecas minūtes ar Juri, es tikmēr apliešu kafiju un uzklāšu galdu. Sviestmaizes un putukrējuma torte jau gaida ledusskapī.
— Es tev palīdzēšu, — Linda pieteicās.
Juris piecēlās.
— Es arī.
Galdu klāja Jura kabinetā. Kafijas smarža un, kopīgi rīkojoties, izraisījušās runas aizskaloja pierūgteno noskaņojumu. Sandra atplauka. Linda, lēnām malkojot kafiju, skatījās māsīcā. Pēc dažām laipnības apdvestām replikām, kas tika veltītas vīram un skanēja iepriekšējo asumu izlīdzinošā toni, Linda saprata, ka vismaz šovakar te ir lieka. Viņa pēkšņi pastūma malā pusizdzertu kafijas tasi un sacīja:
— Paldies, ir jau vēls, es iešu.
Neviens viņu necentās pierunāt vēl palikt. Sandra izgāja priekšnamā izvadīt ciemiņu.
— Sandriņ, nobāz, lūdzu, kaut kur manu somu! Atvedu drēbes mazgāšanai, bet aizmirsu paņemt līdzi Rīgas dzīvokļa atslēgas. „ %
Cik vajadzība veikli laiž pasaulē melus!
Izgājusi uz ielas, Linda ieraudzīja pilsētu jau izkrāsojušos ar vakara uguņiem. Apgaismotas mājas it kā paceļas augstāk pretī tumšām debesīm. Dienā logi izskatās akli un šķiet vienaldzīgi, bet, redzot tos gaišus, nāk prātā, ka aiz loga aizkara dzīvo dažādi cilvēki, dažādas, pašu veidotas vai likteņa pasviestas, dzīves. Aiz kāda loga priecājas, citur skumst malā nostumts vientulis, kaut kur cilvēks laiski garlaikojas, nemācēdams atrast savai ikdienai krāsainību, kādu moka sāpes, katram taču savējās jāizcieš pašam, vienalga, kas tu esi. Tādas domas Lindai padarīja pilsētu noslēpumu pilnu un pastiprināja viņas jau tā skumjo noskaņu.
Mākoņi pāri jumtiem sijāja sīkas lietus lāses. Sarkanie, zilie, dzeltenie un zaļie reklāmu burti, saplūduši košos plankumos, atspīdēja lietus aplaistītajā asfaltā, piešķirot ielai mānīgu dziļumu. Garāmbraucošās mašīnas vilka sev līdzi aizmugures uguņu zīmētas žilbinoši sārtas sliedes.
Lindai patika naksnīgā Rīga. Labu brīdi viņa vēroja krāsaino gaismu spēli. Bet cik ilgi tā uz ielas stūra stāvēsi? Viņa atkal gaidīja ceturto trolejbusu. Nobraukusi trīs piestātnes, Linda izkāpa un pa apakšzemes tuneii gāja uz staciju. Šoreiz gan bez somas, tomēr raižu smagums arī nebija nekāds vieglais nesamais.
2
No Rīgas centra puses pār iuglas kanāla tiltu pārbrauca dzeltens luksusa žigulis. Aizmugurē palika priekšpilsētai raksturīgais nevienādu namu mistrojums: jaunās desmitstāvu un piecstāvu celtnes iecirtīgi kaitināja no nojaukšanas paglābušās šī rajona pirmdzimtās — mazas, vecmodīgas koka mājiņas un patālāk no ielas dažas glītas vienstāva savrupmājas. Aizmugurē palika arī visādās krāsās zibošais, kustīgais mašīnu mudžeklis. Kā bezgalīgi garš, pelēks paklājs līdzenā, vienmuļā šoseja paklausīgi gūlās zem riteņiem. Garām paslīdēja lēzena pļava, un tālāk tuvu ce|am pienāca priežu mežiņi.