Liekot mašīnai ripot ar mēreniem astoņdesmit kilometriem stundā, auto vadīšana nespēja nodarbināt visu dzeltenā žiguļa vadītāja prātu. Pie stūres sēdošā, žurku pelēkā smalka velvetona uzvalkā ģērbtā elegantā vīrieša galvā sāka skraidīt dažādas domas.
Vispirms remontu un celtniecības kantora privātā sektora filiāles vadītāja amats, kurā viņš noturējās jau vairākus gadus, lika pagudrot, uz kādu objektu todien brauks. Būs jāiegriežas Gaujmalā, jāpaskatās, kā ceļas profesora Miltiņa vasarnīca. Pārāk gausi tur virzās darbi, ceturtais gads no pamatu ielikšanas. Nav smuki. Un pie tam profesora sieva ir Lindas mātesmāsa. Jā, Linda, Linda … Ar viņu ir pavisam slikti. Un Edmundam Luteram nostājās blakus vakardiena. Tas, ko Linda sarunāja, nebūtu nekas briesmīgs, starpgadījums pludmalē arī nekas traģisks, bet pievakarē … Vēl tagad uznāca drebulis, atceroties, ar kādām bailēm viņš atmūķēja no iekšpuses aizslēgtās Lindas istabas durvis. Mātei mājās mūžīgi lielas miega zāļu rezerves, ko var zināt, kāds acumirkļa dullums kādreiz tādam skuķim uznāk. Bet istaba bija tukša, no ārpuses nepilnīgi piegrūstā loga izsaldēta. Uz mazā galdiņa neredzēja pusizdzertu ūdens glāzi un tukšu lumināla iesaiņojumu, tur gulēja balta papīra lapa, un uz tās auksti spīdēja Lindas laulības gredzens. Tas paziņoja: es aizeju! Bet kur ies Linda? Pie mātes, saprotams, gulēs saliekamā gultā un strēbs auzu pārslu piena zupu. Cilvēks ātri pierod pie labiem apstākļiem un bezrūpības. Vai viņa būs spējīga aizmirst savu skaisto istabiņu un pusdienās tirgū pirkto karbonādi? Vai tas neliks staigāt atpakaļceļu? Praktiskajam dzīvē ir daudz lielāka nozīme, nekā mēs paši domājam. Bet kas viņai īsti sakāpis galvā? Atturīga viņa bija vienmēr, bet jauniņa vēl, nav īsta sieviete atmodusies.
Iespējams, ka nemaz nevajadzēja dzīties uz Rīgas dzīvokli — viņu meklēt, droši vien izskraidījās pa jūrmalu, nomierinājās un atgriezās savā istabā. Tas šķita ticami, īpaši jau tāpēc, ka Edmunds tam gribēja ticēt.
Doma, ka Linda atgriezusies, jūtami pagaiņāja prom nelāgo omu, arī saule spīdēja gaiši kā vasarā, ne vēsts no vakardienas lietiem un vējiem. Varbūt viss vēl būs labi, sieviešu noskaņojums mēdz būt tikpat mainīgs kā laiks.
— Sātans tāds!
Nokauca bremzes.
Peiēkraibs kaķis pārskrēja pāri ceļam, pat neapjēgdams, cik maz pietrūka, lai vakarnakt noķertā pele būtu pēdējā viņa mūžā. Bet Edmunds nebija māņticīgs, pie tam ļaunumu nesot tikai melns kaķis.
Jācer, ka vasarnīcā satiks pašu Miltiņu. Smalks cilvēks, kā jau profesors. Viņa sievu Sofiju gan negribētos redzēt.
Dzeltenais žigulis nogriezās pa labi no šosejas. Ja Edmunds Luters būtu zinājis, kas pēdējā laikā norisinājās Miltiņu vasarnīcā, viņš todien būtu izvēlējies mašīnai citu virzienu.
* # jk
Sofija Miltiņa jau trīsdesmit piecus gadus, kopš precējusies ar Krišu Miltiņu, pacietīgi turēja savās rokās saimniecības rūpju grožus, kas gan nebija neko smagi, bet raustīja uz dažādām pusēm, un tāpēc rīvēja nervus. Uzmundrināja viņa sevi, reizēm skaļi kurnēdama par nebūšanām. Pēdējos četros gados Sofijas šķendēšanās normas lielāko daļu paņēma vasarnīcas būvēšana. Toruden, apnikusi plēsties ar kantora sūtīto «prorabu», Sofija, iepērkoties ciema veikalā, kairam kaut cik pazīstamam vietējam iedzīvotājam pieteica, ja saklaušinot kādus būvju strādniekus, lai sūtot uz Miltiņu vasarnīcu. Viņas pieteikums atrada dzirdīgas ausis. Viendien dārzā ienāca divi saules un vēja nobrūnināti, dūšīgi vīri — viens pusmūžā, otrs, viņam skatā ļoti līdzīgs, tā ap
divdesmit. Satikuši Sofiju, viņi, vērtējoši noskatot, apstaigāja apkārt vasarnīcai. Tā bija vienstāva gaiši pelēko ķieģeļu māja ar garāžu zem tās un plašu, vaļēju lieveni priekšplānā. Atnācēji apstājās pie garāžas durvīm.
— Garāža ir, bet mašīna stāv ārā, laikam nav kas norok iebraucamam ceļam slīpumu. To mēs varētu uzņemties, ko? — Vecākais paskatījās uz jaunāko, kurš piekrītoši pamāja ar galvu.
Pats profesors, kā jau saimnieks, arī nāca runāties. Apsēdās visi četri dārzā uz sola. Vecākais, kurš, spriežot pēc lielās līdzības, bija jaunekļa tēvs, gari vārdus stiepdams, sacīja:
— Tā teikt, lielas patikas svētdienās savu laiku notērēt mums nav, bet no laba prāta izlīdzēt mēs varētu.
— Ļoti patīkami, — profesors Miltiņš jutās aizkustināts no šādas cilvēku labsirdības.
— Tā teikt, mēs par darbu prasām četri simti rubļu, — stingri paziņoja vecākais.
Sofija Miltiņa skaļi novaidējās:
— Nē, to mēs nevaram samaksāt, mēs nezogam, mums nauda jānopelna. Un tas darbs nav arī tādas summas vērts.
Miltiņš pavērās Sofijā pārmetuma pilnu skatienu, izmisīgi domādams, ka ar to pašu laimīgi atrastie cilvēki, ne sveiki nepateikuši, celsies un ies.
Necēlās vis. Vecākais vispirms nopētīja Sofiju. Velna mātīte, tā laikam no darba kaut ko saprot. Kas šai dārzu apkopis, gan jau pati. Veltīja īsu mirkli arī profesoram. Pats gan tāds, tūliņ var redzēt — neko nejēdz, bet ne jau viņam te liela teikšana. Brīdi vecākais vīrs domāja, tad izlēma:
— Lai iet par diviem simtiem.
Jaunākajam nebija līdzrunāšanas tiesību, laikam vēi nebija pietiekošas gudrības dzīves mākslā.
Profesors Miltiņš, baidīdamies, ka Sofija atkal neiejaucas, ar gluži jauneklīgu veiklumu trūkās kājās, sirsnīgi sniedza tiem abiem roku un norunāja jau rītdien sākt darbu.