— Pāvel, slienies, esam galā! — viņš mudināja.
Par Pāvelu nosauktais pūlējās piecelties, bet viņa melnais, sprogainais matu cekuls liecās uz leju. Skaidri redzams — galva smaga, bet kājas lokanas kā ieveramā gumija un nevarīgas.
Sofijas laipnību ar rāvienu nomainīja saskābums. «Vai tie varēs cementu izkraut, paši kā maisi.»
Nekādu cementa maisu nebija. Galdnieks Jānis izcēla no mašīnas divas lielas, stipri apbružātas somas, reizē ar savu čemodānu nolika tās iekšpus sētas, pēc tam, atgriezies atpakaļ, aizvēra bortu. Ierūcās motors, un mašīna aizslīdēja prom.
— Labrīt, saimniec, — apsveicinājās galdnieks, par tiem diviem līdzbraucējiem nelikās ne zinis, it kā nemaz nebūtu ar viņiem pazīstams, — lūdzu šķūņa atslēgu, man tur nolikti instrumenti.
— Šķūnis vaļā. — Sofija vēroja, kas norisinās uz ceļa.
Tikko Pāvelam izdevās nostāties vertikāli, viņš meklējoši
skatījās sev pie kājām.
— Kur mana soma?
— Esi mierīgs, — otrs atbildēja, — tavu «teļa kuņģi» neviens neņems, pat ja tu piemaksātu. Jānis nolika pie vietas.
Jautājumu par somu noskaidrojis, Pāvels, otrā atbraucēja pieturēts, ejot meta plašas sāniskas cilpas. Tā vien knapi pietika lielo vārtu platuma, lai viņi abi streipuļiem paplašinātajā gaitā iekļūtu dārzā.
— Mani sauc Peņģerots. — Garākais sniedza Sofijai tumši iedegušu, kā lāpsta platu plaukstu.
Par Pāvelu nosauktā vīrieša sīkā auguma svārstību amplitūda bija tik liela, ka viņam radās nepieciešamība pieturēties pie tuvumā augošās ābelītes zara, kas, neizturējis raustī- sanu, nolūza. Neizlaižot no rokām nolauzto zaru, Pāvels klanīdamies šļupstoši apgalvoja:
— Dzeršanas pie mums nav, kas nav, tas nav..,
Sofija nesaprata, vai šausmināties vai brīnīties. Kādu dzeršanas pakāpi tad šie abi uzskata par īstu dzeršanu?
No mājas atskanēja āmura klaudzieni: Jānis jau strādāja.
Pāvels nekavējoties parādīja savas īpašās spējas visur ieraudzīt solus. Viņš aizklenderēja līdz sarkanajam soliņam pie lielā rožu krūma un, uz tā atkritis, iemiga.
Peņģerots turējās diezgan stabili, un mēle viņam klausīja pavisam labi. Ar roku parādījis uz aizmigušo, viņš stāstīja:
— Pāvels tagad nevar daudz turēt, bet sāk jau atkopties. Nabags nesen kā no sanatorijas. Divi gadi tur sabija.
— Divi gadi sanatorijā? — Sofija kaut ko tādu dzirdēja pirmo reizi.
— Jā, pavisam muļķīgā modē ar trīscollu naglām iekrita.
Nu Sofijai bija skaidrs, kas tā par sanatoriju. Atkal īstie
gadījušies!
— Jūs neuztraucās, — Peņģerots turpināja, — ar mums ir tā —- mēs strādājam kā paši priekš sevis.
— Te vairāki ir bijuši tādi, kas strādāja kā paši priekš sevis, bet no viena gala būvēja, otrs juka laukā.
Peņģerota ausīm Sofijas teiktais paskrēja garām, viņš runāja tālāk savu:
— Vispirms jānolīgst par maksu, pie tā, ko aprēķinās «prorabs», saimniekam no savas puses jāpiesviež tik daudz, lai kopā sanāk trīsdesmit rubļu dienā. Citādi mēs te nepaliekam, mums robu netrūkst.
— Vai nav par daudz gribēts?
— Es dzirdēju, jūsu vīrs esot profesors, — Peņģerots gribēja visu pamatīgi noskaidrot, — tas, ko mēs darām, ir darbs, nevis kā jūsējais — skatās mikroskopā un skaita, cik blusai kāju.
— Mans vīrs nav biologs, — Sofija aizstāvēja savu Miltiņu.
— Vienalga, kaut kāds logs jau ir, varbūt filologs. Tie pavisam nevienam nav vajadzīgi. — Peņģerots atbalstījās pret elektrisko sūkni, tā iegūstot stabilitāti ilgākai stāvēšanai.
— Es, kā pabeidzu skolu, tūliņ iemācījos amatu un sev nozvērējos grāmatu vairs rokā neņemt. Kopš tā laika nevienas grāmatas vāku neesmu atvēris, bet vai es dzīvoju sliktāk nekā citi?
Vai man nav sievas? Ir.
Vai man nav bērnu? Ir.
Vai man nav savas mājas? Ir.
Sofijai apnika Peņģerofa monologs, īpaši jau tāpēc, ka viņas vīrs patiešām bija filologs. Viņa pārtrauca iesilušo runātāju ar jautājumu:
— Vai granti un cementu šodien atvedīs?
— Solīja, ka būšot. Tad norunāts, — Peņģerots kļuva lietišķs. — Maksa, kā es teicu, un katru dienu trauks no jūsu puses, bez garīgo dzērienu siltuma nav nekāda iekā- riena šancēt.
Sofija parādīja Peņģerotam pagaidu mājiņu, kas bija piebūvēta cieši blakus šķūnim. No rītiem to atslēdza, un vienīgās istabas durvis stāvēja līdz galam atvērtas.
— Savāciet savu palīgu un ejiet atpūsties, šodien tikpat ar jums neko nevar sarunāt.
Tikko Peņģerots uzmodināja uz sola snaudošo Pāvelu, tas tūliņ apgalvoja:
— Dzeršanas pie mums nav, kas nav, tas nav …
Runājot viņš Izvilka no bikšu kabatas saņurcītu trīsrubļu
gabalu.
— Kundzīt, vai jūs šito trīnīti nevarētu samainīt?
— Man nav sīknaudas, — Sofija skarbi atcirta.
— Sīkāk nevajag, bet rupjāk — pret piecīti, lai trauks sanāk.
Pie vārtiem piebrauca smagā mašīna ar granti, un Pāvela trīs rubļi palika nesamainīti.
Peņģerots mudināja Sofiju:
— Saimniec, dodiet šoferim sarkano, citādi viņš granti neatstās un mums nebūs ko rubīt.
Sofija nesaprašanā apstulba — par kantora pievestiem materiāliem nav jāmaksā tūliņ, bet — kad piesūta rēķinu.
— Nu, saimniec, ko čammājas, mudīgāk! — Peņģerots izrīkoja.
Tiešām, ko tie rīt darīs, gulēs, vai? Miltiņa iegāja istabā pēc naudas.
Kad šoferis, pat paldies nepateicis, ieslidināja kabatā desmit rubļus un aizbrauca un tie divi bija no Sofijas acīm nozuduši aiz pagaidu mājiņas durvīm, viņa atjēdzās un sāka domāt. Šoferis bija tas pats sarkanmatainais, kas no rīta atstāja Vībotņiem, patiesībā Miltiņiem domāto vezumu. Un viņa, muļķe, samaksāja tikpat, cik Vībotni. Pēc tam Mil- tiņam vēl piesūtīs rēķinu par abiem grants vedumiem.