JANS FLEMINGS
KAZINO ROYALE
1. nodaļa SLEPENAIS AĢENTS
Trijos no rīla kazino dūmu un sviedru smakas kokteilis likās neciešami šķebigs. Azartspēles uz augstākajām likmēm parasti izraisa cilvēkos alkatību, bailes un nervu sasprindzinājumu, kas izsūc enerģiju, līdz šis process kļūst tik nogurdinošs, ka pret to sāk sacelties pašsaglabāšanās instinkts.
Džeimss Bonds pēkšņi saprata, ka ir noguris. Viņa organisms vienmēr signalizēja, ja ķermenim vai garam bija nepieciešama atelpa, un viņš šim signālam vienmēr paklausīja. Tikai tā viņš varēja saglabāt uztveres asumu un spriešanas spējas, lai būtu gatavs visne- paredzamākajai situācijai.
Bonds beidza ruletes spēli un, mēģinādams nepievērst sev lieku uzmanību, gar augstajām misiņa margām, kas ieskāva galveno galdu šalle privēe[1], devās projām.
Le ChifTre[2] vel turpināja spēlēt un, tāpat kā iepriekš, ari laimēt. Viņa priekšā bija sakrauta grēda netīru čipu. no kuriem katrs bija simt tūkstošus vērts. Otra kaudze no dzelteniem čipiem bija uzcelta aiz spēlētāja resnās kreisās rokas. Katra dzeltenā čipa vērtība bija pusmiljons franku.
Kādu bridi Bonds vēl kavējās, vērojot īpatnējo, iespaidīgo profilu, bet tad paraustīja plecus, it kā nokratot kādas iedomas, un devās projām.
Barjera, aiz kuras atradās kase, bija zoda augstumā. Kasieris, kas patiesībā bija nenozīmīgs bankas kalpotājs, sēdēja aiz tās uz zema soliņa, ieracies piezīmju un žetonu kalnos. Tie bija sarindoti uz apmēram metru augstiem plauktiem, kas atradās aiz barjeras, pie tam kasierim bija gan steks, gan pistole, ar ko aizsargāties, tā ka pārliekties pāri barjerai, nolaupīt naudaszīmes, bet pēc tam vēl atrauties atpakaļ un pagūt tikt ārā no kazino, skrienot cauri gaiteņiem un vairākām durvīm, būtu neiespējami. Turklāt kasieri parasti strādāja divatā.
Bonds to visu pārdomāja, gaidot, kamēr kasieris pārskaitīs viņam domāto kaudzīti ar simttūkstoš franku naudaszīmēm un otru līdzīgu ar desinittūkstoš franku naudaszīmēm. Vienlaicīgi kāda cita viņa smadzeņu daļa iztēlojās, kas varētu tikt runāts rit gaidāmajā ikdienas kazino pārvaldes kopsapulcē.
"Mesjē Le Chiffre vinnējis divus miljonus. Viņš spēlēja savu ierasto spēli. Fērčaildas jaunkundze vienā stundā vinnēja miljonu, bet pēc tam devās projām. Stundas laikā trīs reizes paņēmusi no mesjē Le Chitīre visu banku, viņa spēli beidza. Šī dāma spēlēja pārliecināti. Mesjē vikonts de Villorēns vinnēja vienu miljonu ruletē. Viņš gan spēlēja tikai uz pirmajiem un beidzamajiem dučiem, tomēr viņam veicās. Starp citu, kāds angļu džentlmenis - Bonda kungs - divu dienu laikā savu laimestu palielinājis līdz trim miljoniem. Viņš spēlēja progresīvajā sistēmā, likdams uz sarkanajiem pie piektā galda. Pie Daklosa, kurš bija chef de partie*, ir pieejama sīkāka informācija. Šķiet, ka šis Bonds ir neatlaidīgs un liek uz maksimālo summu. Viņam veicas, un viņam ir stabila nervu sistēma. Vienā soirēe** laimēja gan kārtīs, gan ruletē."
"Mērci. Monsievr Xavier."
"Mērci, Monsieur le President. "[3]
"Vai aptuveni tādā garā," nodomāja Bonds, cauri ļaužu drūzmai lauzdamies uz šalle pri- vēe divviru durvju pusi, un pamāja vakara uzvalkā ģērbtam garlaikotam vīram, kura darba pienākumos ietilpa tās atvērt, klientiem atnākot vai aizejot. To viņš darīja ar kāju nospiežot elektrisku slēdzi, kurš bija ierīkots, lai trauksmes gadījumā varētu nobloķēt izeju.
Kazino administrācijas darbinieki noslēdza bilanci un devās ieturēt maltīti.
Bonds, protams, pats negatavojās aplaupīt kazino kasi, tomēr viņu interesēja, kā tas tehniski būtu iespējams. Pēc viņa aprēķiniem vajadzētu algot desmit profesionālus, bez tam operācijas laikā noteikti ietu bojā vismaz viens darbinieks. Nezin vai Francijā vispār ir daudz tādu, kas uzņemtos to īstenot. Arī citviet pasaulē nebulu viegli atrast cilvēkus, kas piekristu pildīt šādu uzdevumu.
Iespiedis vestiaire[4] saujā tūkstošfranku banknoti, viņš devās lejā pa kazino kāpnēm, prātodams, ka Le ChifTre jau nu pietiks prāta neķerties pie šī salmiņa. Bet, ja reiz tā, tad varēja pievērsties citām domām. Bonds mēģināja izvērtēt visas savas tābriža sajūtas. Pēdas zem izejamo kurpju plānajām zolēm sajuta sausu, nepatīkamu granti, mēle - salkani pretīgu garšu mutē un āda padusēs - sviedrus. Acis nedaudz sūrstēja, bet deguns un vaigi gluži vai svila. Viņš dziļi ieelpoja salto nakts gaisu, lai vel kādu laiku saglabātu skaidru prātu un jutekļus. Bija jāpārliecinās, vai pēc došanās vakariņās kāds nelūgts viesis nav pamanījies ielūkoties viņa istabā.
Bonds nogriezās no plašā bulvāra un pa īsāko ceļu cauri dārziem devās uz viesnīcu "Splendide". Viņš uzsmaidīja concierge*, kurš pasniedza tam otrā stāva 45. numura atslēgu, un parakstījās par telegrammas saņemšanu.
Tā bija no Jamaikas un vēstīja Bondam sekojošo:
"KINGSTONA XXXX XXXXXX XXXX XXX BONDS SPLENDIDE ROYALE-LES-EAUX SENAS LEJTECE NOSŪTĀM DESMIT MILJONUS ATKĀRTOJUMS DESMIT MILJONUS 1915 GADĀ RAŽOTU HAVANAS CIGĀRU NO KUBAS STOP CERU KA SKAITLIS JŪS APMIERINĀS AR SVEICIENIEM DASILVA".
Tas nozīmēja, ka desmit miljoni franku jau atradās ceļā. Tā bija atbilde uz Bonda lūgumu, ko viņš caur Parīzi tika nosūtījis uz Galveno pārvaldi Londonā, lūdzot piešķirt papildus līdzekļus. Parīze bija sazinājusies ar Londonu. Tur viņa departamenta vadītājs Kle- ments bija panācis to, ka M. ar šķību smaidi- ņu lūpās lūdza pārskaitīt šo summu.
Bonds reiz bija strādājis Jamaikā un tagad Rojālā uzdevās par mistera Kaferija - lielas Jamaikas importa un eksporta kompānijas direktora - īpaši bagātu klientu. Tā viņš caur Jamaiku varēja saņemt priekšniecības ziņojumus, kurus tam nodeva kāds mazrunīgs vīrs - populārās karībiešu avīzes "Daily Gleaner" ilustrētās lappuses redaktors.