Sievietes skaistums Bondu satrieca, bet savaldība neciešami intriģēja. Tagad viņš jutās kā spārnos, pat varbūt mazliet par daudz satraukts, domādams par to, ka abi varēs
'Dabīgais zīds.
strādāt kopā. Lai nomierinātos, viņš cieši sakļāva pirkstus ap krēsla rokubalstiem.
Metiss bija pamanījis Bonda nemieru, laikam tādēļ pēc brīža piecēlās.
- Atvaino, - viņš teica meitenei, - bet man jāpiezvana Dibernesu ģimenei sakarā ar šodien paredzētajām vakariņām. Vai neiebildīsi, ja šovakar atstāšu tevi savā vaļā?
Viņa papurināja galvu.
Bonds strauji pārņēma iniciatīvu savās rokās un, tikko Metiss devās uz bāra pusi pie telefona, pievērsās meitenei.
- Ja jums nav citu plānu, varbūt es varētu jūs uzaicināt vakariņās?
Viņa mazliet sazvērnieciski pasmaidīja.
- Paldies par uzaicinājumu, tas būtu jauki, - tad piebilda, - bet pēc tam mēs varbūt varētu aiziet uz kazino, kur, kā man teica mesjē Metiss, jūs jūtoties kā zivs ūdenī. Varbūt es nesīšu veiksmi.
Tikko Metiss atstāja abus divatā, viņa pret Bondu sāka izturēties daudz draudzīgāk. Līkas, ka šī vīrieša sabiedrība viņu apmierina, un, kad tie vienojās par tikšanās vietu un laiku, arī Bonds juta. ka ar jauniegūto paziņu būs viegli sastrādāties. Viņš saprata, ka meitene uzticēto uzdevumu ir gatava pildīt ar prieku un neiebilst darīt to kopā ar viņu. Vēl pavisam nesen viņš baidījās, ka nāksies pārvarēt daudz šķēršļu, pirms abi atradīs kopīgu valodu, bet tagad jutās tā, ka bez grūtībām varētu sākt apspriest uzdevuma smalkākās detaļas jau tūlīt. Bonds pats sev klusībā atzinās, ka sākotnējā attieksmē pret viņas iesaistīšanu operācijā bijis aizspriedumains, un jau tagad sapņoja šo sievieti iegūt, kad pasākums būs galā.
Kad Metiss atgriezās, Bonds lūdza viesmīli atnest rēķinu un paziņoja, ka viņam jādodas atpakaļ uz savu viesnīcu, lai kopā ar draugiem ieturētu lenču. Atsveicinoties viņš bridi paturēja meitenes roku savā plaukstā un sajuta, ka tos abus caurstrāvo savstarpēja uzticēšanās un vēlme iepazīt vienam otru tuvāk. Vēl pirms stundas tas būtu licies absurdi.
Meitene ar skatienu sekoja Bondam, kad tas aizsoloja pa bulvāri.
Metiss piebīdīja krēslu viņai tuvāk un klusu teica:
- Mēs ar Bondu esam labi draugi, un es priecājos, ka jūs viens otru esat satikuši. Man šķiet, es jau tagad dzirdu, kā divās aizsalušās upēs sprakšķot sāk lūzt kūstošais ledus. - Viņš pasmaidīja. - Līdz šim es nebiju redzējis, ka Bondu kaut kas spētu atkausēt. Tas viņam pašam būs kaut kas jauns un laikam jau tev ari.
Viņa atbildēja tikai pēc brīža.
- Jāatzīst, ka Bonds ir izskatīgs vīrietis. Viņš man atgādina Hogiju Kārmaiklu, tomēr kaut kādu saltumu un pat cietsirdibu brīžiem jaušu viņa…
Šo teikumu viņai tā ari nebija lemts pabeigt, jo pēkšņi dažas pēdas atstatu nodrebēja milzīgā loga rūts, sašķistot sprādziena izraisītā vilnī. Eksplozija bija tik spēcīga, ka abi kopā ar krēsliem tika atmesti labu gabalu atpakaļ. Tad iestājās klusums. Ārpusē uz ietves bira kaut kādi priekšmeti. No bāra letes lēnām viena pakaļ otrai noripoja pudeles. Tad atskanēja spiedzieni un sākās grūstīšanās pie durvīm.
- Paliec šeit! - norīkoja Metiss.
Viņš ar spērienu atgrūda no sevis krēslu un izlēca caur tagad jau tukšo loga rāmi.
6. nodala
Divi vīri salmu platmalēs
Izgājis no bāra, Bonds mērķtiecīgi devās uz savu viesnīcu. Ietve veda gar platā bulvāra malām ar vairākām braukšanas joslām abos virzienos. Viņš jutās izsalcis.
Diena joprojām bija tikpat burvīga, tikai saule nu cepināja pārāk karsti, tāpēc ēnas no platānām, kas auga divdesmit pēdu atstatu l ita no citas mazās zāles saliņās uz ietves, bija patīkams patvērums. Neliels aizsargvalnis līdzēja aizturēt svelmi, kas plūda no braucamās daļas.
Uz ielas bija ļoti maz cilvēku, tāpēc divi vīli, kas klusi stāvēja zem koka ielas otrajā pusē, uzreiz piesaistīja Bonda uzmanību.
Patiesībā viņš bija tos ievērojis labu bridi iepriekš, apmēram tad, kad prātā aprēķināja, ka ir nogājis jau apmēram simts jardus [20] un vēl tikpat liels attālums šķir viņu no viesnīcas "Splendide" dekoratīvās porle cochēre[21].
Pavērojis abus vīrus uzmanīgāk, Bonds secināja, ka tie izturas tramīgi. Abi bija maza auguma un ģērbušies līdzīgos tumšos uzvalkos, kas Bondam šķita pārāk silti šai sezonai. Iespējams, ka viņi gaidīja autobusu, lai dotos uz teātri. Vienīgās detaļas šo cilvēku apģērbā, kas atbilda kūrorta atmosfērai, bija vienādās gaišās salmu cepures. Tās aizēnoja viņu sejas, tomēr ļāva nomanīt, ka abi ir tumsnēji. Bonds ievēroja vēl kādu nepiemēroti spilgtu akcentu. Uz pleca abiem karājās fotosomas - viena koši sarkanā, otra spilgti zilā krāsā.
Kamēr Bonds izanalizēja visas šīs nianses, attālums starp viņu un abiem vīriem bija samazinājies līdz piecdesmit jardiem un domas jau pievērsušās citam tematam. Viņš prātoja par dažāda kalibra ieročiem un aizsargves- tēm, kad pēkšņi kļuva par aculiecinieku briesmīgai ainai.
Sarkanais vīrs, it kā signalizējot, pamāja ar galvu zilajam vīram, kurš ar ātru kustību atrāva vaļā savu fotosomu. Tajā brīdī Bonds vairs īsti labi neredzēja zilo viru, jo skatu aizsedza platānas stumbrs, bet likās, ka tas, paliecies uz priekšu, kaut ko meklē somā. Negaidot acis apžilbināja dedzinoša gaisma, atskanēja apdullinošs sprādziena troksnis, un karsta gaisa vilnis notrieca viņu zemē. Lai gan Bondu nedaudz pasargāja resnais koka stumbrs, eksplozijas vilnis iedoba viņa vaigus un vēderu kā vingrotāja svars batutu. Apdullis viņš gulēja, raudzīdamies saulē, kamēr apkārt viss dārdēja, it kā kāds ar dzelzs āmuru sistu pa zemākajiem klavieru reģistriem.