- Mani sauc Fēlikss Leiters, - paziņoja amerikānis. - Priecājos iepazīties.
- Esmu Bonds. Džeimss Bonds.
- Ak tā, - jauniegūtais paziņa smaidot noteica, - bet tagad palūkosimies, ar ko mēs to varētu atzīmēt.
Bonds ieteica Leiteram nogaršot savu iemīļoto kokteili un sāka uzmanīgi sekot bārmeņa rosībai.
- Būs nepieciešams sausais "Mārtiņi", - viņš teica, - viens mēriņš, kas jāielej dziļā šampanieša glāzē.
- Oui, monsieur.[23]
- Tas nav viss. Piejauciet tam trīs daļas "Gordona", vienu daļu degvina un pusi "Kina Lillet". To visu labi sakratiet kopā ar ledu un beigās pievienojiet plānu citrona šķēliti. Vai iegaumējāt?
- Protams, mesjē. - Bārmenim, šķiet, patika šī ideja.
- Dieviņ, tētiņ, tas tik būs dzēriens, - nobrīnījās Leiters.
Bonds iesmējās.
- Kad ir… hm… kā lai saka… nepieciešams koncentrēties, - viņš mēģināja paskaidrot, - es pirms vakariņām nekad nedzeru vairāk par vienu glāzi. Toties dzērienam ir jābūt ilgi baudāmam, ļoti stipram, ļoti aukstam un ļoti labi sajauktam. Man nepatīk dzert no sīkām glāzītēm, vienalga, kas tajās ieliets. Šis dzēriens ir mans izgudrojums. Es droši vien to patentēšu, kad būšu izdomājis nosaukumu.
Viņš uzmanīgi vēroja, kā nosvīda dziļā glāze, kad tajā ielija aukstais, bāli zeltainais dzēriens, kurā bija ieklīduši sīki gaisa burbulīši, kad tas tika maisīts šeikerī. Tad Bonds pasniedzās pēc glāzes un lēni izbaudīja pirmo, lielo malku.
- Teicami, - viņš atzinīgi bilda, - tomēr, ja jūs tam būtu pievienojis graudu degvīnu, nevis to, kas gatavots no kartupeļiem, garšotu vēl lieliskāk.
- Bet nekļūsim sīkumaini, - viņš sazvērnieciski teica bārmenim. Tas plati pasmaidīja. - Mēs taču nevēlamies nodarboties ar malu skaldīšanu.
Leiteram dzēriens garšoja.
- Jums acīmredzami padodas lietas, kur visu izšķir precizitāte, - viņš atzinīgi teica, kad abi ar glāzēm rokās pārvietojās uz telpas stūri. Tad paklusāk piebilda: - Varbūt jūs varētu to nosaukt par Molotova kokteili, par godu tam, ka vienu tādu šopēcpusdien jau esat nobaudījis.
Bonds iesmējās. Tad viņi apsēdās.
- Redzēju, ka zināmā vieta ir norobežota ar vi īvēm un mašīnām to nākas apbraukt pa ietvi. Ceru, ka tas nav atbaidījis ļaudis ar biezajiem maciņiem.
- Cilvēki ir noticējuši stāstam par komunistu savstarpējiem rēķiniem, bet daži domā, ka uzsprāgusi gāzes caurule. Visi apsvilušie koki pa nakti tikšot nozāģēti, un, ja viņi strādās tikpat cītīgi kā Montekarlo, tad rit no rīta nekas vairs neliecinās par šodien notikušo.
Leiters izslidināja no "Chesterfield" paciņas vienu cigareti.
- Priecājos, ka esam vienā komandā. - Viņš ielūkojās dzēriena glāzē. - Bet visvairāk es priecājos par to, ka jūs neuzspēra gaisā. Mūsu puse ir loti ieinteresēta pozitīvā lietas iznākumā, un es domāju, ka mūsējie vērtē to tikpat augstu kā jūsējie. Arī par avantūru viņi to neuzskata. Patiesībā Vašingtona griež zobus, ka viņiem pašiem tas nebija ienācis prātā. Jūs jau zināt, kāda mēdz būt priekšniecība. Nedomāju, ka jūsējā Londonā īpaši atšķirtos no manas.
Bonds piekrītoši pamāja.
- Tiem vienmēr drusku skauž, ja otram kaut kas izdodas, - viņš atzina.
-Jebkurā gadījumā, esmu jūsu rīcībā. Dosiet man ziņu, kad jums būs nepieciešama palīdzība. Lai gan Metiss ar saviem puišiem te jau visu kontrolē, tomēr arī ar mani varat rēķināties jebkurā brīdī.
- Es pratīšu novērtēt jūsu atbalstu, - Bonds teica. - Pretinieks mani jau ir sazimējis, un es nebrīnītos, ja tie būtu atšifrējuši ari jūs un Metisu. Spēlīte ir sākusies, un lidzekļi tajā diez vai tiks taupīti. Labi, ka Le Chiffre patiesi ir tādā izmisumā, kā mēs domājām. Pagaidām gan nekādu konkrētu uzdevumu nedošu, tomēr būtu labi, ja šovakar jūs paliktu kazino. Man ir asistente Lindes jaunkundze. Jūs varētu pakavēt viņai laiku, kad es pats būšu sācis spēlēt. Viņas dēļ jums nebūs jākaunas. Ļoti glīta meitene. - Viņš uzsmaidīja Leiteram. - Pie viena jūs varētu pavērot pretinieka ieroču vīrus. Es gan šaubos, vai viņi šeit, telpās, kaut ko uzsāks, bet drošs paliek drošs.
- Uzdevums ir kā radīts man, - teica Lei- ters. - Pirms sāku strādāt šajā organizācijā, es dienēju jūras kājniekos, ja jums tas kaut ko izsaka. - Šajos vārdos Bonds saklausīja tādu kā lūgumu pēc atzinības.
- Protams, tas daudz ko izsaka, - viņš apliecināja.
Izrādījās, ka Leiters ir no Teksasas. Kamēr viņš stāstīja par savu darbu NATO Apvienotajā izlūkošanas štābā un grūtībām, ar kādām nācies saskarties, lai uzturētu stabilitāti organizācijā, kur kopā darbojās tik dažādu tautību cilvēki, Bonds nodomāja, ka amerikāņi ir jauki ļaudis un ka paši jaukākie laikam ir no
Teksasas.
Fēlikss Leiters bija apmēram trīsdesmit piecus gadus vecs, gara auguma, kalsns vīrs smalkiem kauliem. Viņa vieglais iedeguma krāsas uzvalks brīvi karājās uz auguma kā uz pakaramā, atgādinot Frenka Sinatras apģērbus. Lai gan Leitera runa un kustības bija lēnas, varēja nojaust, ka šis vīrs spēj rīkoties ari spēji un dzelžaini, sagādājot nopietnas nepatikšanas pretiniekam. Viņa pār galdu salīkušais stāvs atgādināja piekūnu, kas ar savu spēcigo knābi ir sagatavojies negaidīti uzbrukt laupījumam. Ari sejas izteiksme ar aso zodu, izcilnajiem vaigu kauliem un greizo muti atbilda šim tēlam. Leiteram bija zaļganas, ieslīpas acis, kuras viņš mēdza samiegt gluži kā kaķis, jo bija paradis vairīties no paša vienā laidā kūpināto cigarešu dūmiem. Redzot krunciņas, kas no miegšanas bija uz mūžu iegūlušas acu kaktiņos, likās, ka vīrietis smaida vairāk ar acīm, nekā ar muti. Salmu krāsas matu ērkulis vērta viņa izskatu puiciskāku un kontrastēja ar seju. Lai gan Leiters diezgan atklāti stāstīja par saviem pienākumiem Parīzē, Bonds drīz vien pamanīja, ka tas nekad nepiemin amerikāņu kolēģus Eiropā vai Vašingtonā, jo laikam organizācijas intereses vērtēja daudz augstāk nekā Ziemeļat- lantijas sabiedroto. Bondam viņš patika.