Viņa izskatījās nevainojami, un Bonda sirds salēcās kā jauns kumeļš.
- Jūs izskatāties jauki. Radiobizness laikam plaukst un zeļ.
Viņa ieķērās vīrieša elkonī.
- Esmu izsalkusi, tādēļ labāk nekavēsimies te, tukši runājot, ja neiebilstat, - viņa ierosināja. - Es gribu visus satriekt, kad mēs tur ieradīsimies, bet melnajam samtam ir viens briesmīgs trūkums, un es jums pačukstēšu, kāds: tas izsēžas. Un, starp citu, ja dzirdēsiet mani šovakar iekliedzamies, tad ziniet - uz niedru krēsla būšu uzrāvusi kleitā diedziņu.
Bonds smējās.
- Kā nu ne, iesim taisnā ceļā iestiprināties, un, lai būtu vieglāk sagaidīt pasūtījumu, iedzersim pa glāzītei degvīna.
Viņa pārsteigti uzlūkoja savu pavadoni, un Bonds tūlīt pārlaboja:
- Vai arī kokteili, ja jums tas labāk tīk. Bet garšīgāku ēdienu kā te jūs neatradīsiet visā Rojālā.
To pateicis, Bonds sajuta, ka vai nu ar savu vēlmi vadil situāciju, vai arī ar pārāk alkatīgo skatienu ir meiteni aizvainojis. Laikam bija kāda robeža, kuru nevajadzēja pārkāpt. Nu Bonds tika atalgots ar krietnu ironijas devu viņas acu skatienā.
Tomēr abi lo aizmirsa, kad mattre d'hotel[25] klanīdamies cauri pūlim ievadīja viņus ēdamzālē, un Bonds pārliecinājās, ka vairums vakariņotāju patiešām krietnu brīdi nespēj atraut skatienu no viņa pavadones.
Restorāna modernizētā dala bija izveidota kā kuģa pakaļgals ar lielu pusmēness tonnas logu, kas pavēra skatu lejā pāri viesnīcas dārziem, tomēr Bonds izvēlējās galdiņu kādā spogulsienu nišā milzīgās zāles tālākajā daļā, kas bija saglabājusi savu karaļa Edvarda laika stilu. Tur viņus apņēma balti zeltainā interjera mirdzums, bet pats galdiņš bija norobežots ar sarkana zida aizkariem un apgaismots ar aizgājušā laikmeta norieta periodā modē nākušām sienu lampām.
Kamēr viņi mēģināja atšifrēt ēdienkarti, kuras teksts bija iespiests ar purpurkrāsas burtiem, Bonds pamāja sommelier,** tad pagriezās pret savu pavadoni.
- Vai esat izlēmusi?
- Es labprāt iedzertu glāzīti degvīna, - viņa atteica un turpināja lasīt ēdienkarti.
- Atnesiet nelielu karafiti loti auksta degvīna, - pasūtīja Bonds. - Es nevaru dzert uz jūsu veselību, ja nezinu kāds ir jūsu kristītais vārds.
- Vespere,* - viņa teica. - Vespere Linde.
Bonds skatījās meitenē ar tādu kā neizpratni.
- Man jau ir apnicis paskaidrot. Vecāki stāstīja, ka es esot dzimusi vakarā, ļoti vētrainā vakarā. Laikam viņi būs vēlējušies šo vakaru paturēt prātā, - Vespere pasmaidīja. - Dažiem cilvēkiem mans vārds patīk, citiem nē. Es pati vienkārši pie tā esmu pieradusi.
- Man šķiet, ka tas ir jauks, - teica Bonds. Tad viņam prātā ienāca kāda doma. - Vai es drīkstu to aizņemties? - Viņš atklāja, ka meklē nosaukumu paša izgudrotajam sapņu dzērienam. - "Vespere" izklausās jauki un atbilstoši pievakares debesīm un saulrieta stundai, kuras laikā ļaudis visā pasaulē varētu baudīt manu dzērienu. Lūdzu, atļaujiet man to nosaukt jūsu vārdā!
- Ar vienu noteikumu. Jūs vispirms Jausiet man to nogaršot, - viņa atbildēja. - Tas laikam ir dzēriens, ar kuru jūs lepojaties.
- Es jūs ar to uzcienāšu, kad viss būs galā, - apsolīja Bonds, - pat ja mēs zaudēsim. Vai izvēlējāties, ko ēdīsiet vakariņās? Lūdzu, nebaidieties būt ekstravaganta, - un tad mazliet piesardzīgi piebilda, - vai ari jūs riskējat atpalikt pati no savas kleitas.
- Es īsti nevaru izlemt par labu vienam no diviem variantiem, - viņa smiedamās atbildēja. - Abi man garšotu vienlīdz labi, bet, ja reiz radusies izdevība izturēties kā miljonārei… tad es sāktu ar kaviāru, pēc tam nobaudītu grilēto rognon de veau ar pommes soufHēs,[26] bet desertā - fraises des bois[27] ar ļoti lielu kaudzi putukrējuma. Vai mana apņēmīgā izvēle neizklausās pārāk negausīga? - viņa jautājoši palūkojās uz Bondu.
- Izvēle ir ļoti nevainīga. Tas taču ir tikai labs, vienkāršs un pilnvērtīgs ēdiens. - Viņš pagriezās pret viesmili. - Un atnesiet labi daudz grauzdiņu!
- Lielākās grūtības, - viņš ņēmās skaidrot, - ir nevis dabūt kaviāru, bet gan labi daudz sausiņu, uz kuriem to uzsmērēt.
- Tālāk, - viņš pievērsās ēdienkartei, - sekošu dāmas izvēlei un arī ņemšu kaviāru, bet kā galveno ēdienu es vēlētos nelielu gabalu pusjēla liellopu gaļas steika ar sauce Bear- naise un coeur d'artichaut[28]. Kamēr jaunkundze baudīs zemenes, man atnesiet pusīti avokado ar Franču mērci. Vai tas viss saderēs kopā?
Viesmīlis palocījās.
- Lieliska izvēle, mademoiselle un monsie- ur. Monsieur Džordž, - viņš pagriezās pret sommelier, kuram atkārtoja abu klientu pasūtījumu.
- Parfait, * - teica sommelier un pasniedza vīnu sarakstu ādas vākos.
- Ja jūs piekristu, - teica Bonds, - es ļoti vēlētos šovakar kopā ar jums dzert šampanieti. Tas ir līksmes dzēriens un atbildīs šī vakara noskaņai. Es vismaz tā ceru, - viņš piebilda.
- Lieliski. Arī man šampanietis būtu pa prātam,- viņa atbildēja.
Ar pirkstu atradis nosaukumu sarakstā, viņš to rādīja sommelier.
- "The Taitinger 45"?
- Tas ir lielisks, - atzina sommelier. - Bet, ja kungs atļautu piedāvāt, - viņš norādija ar zīmuli, - tās pašas markas "Blanc de Blanc Brut 1943". Līdzīgu jūs neatradīsiet nekur.
Bonds pasmaidīja.
- Tad mēs, protams, ņemsim to.
- Šis nosaukums nav plaši pazīstams, - Bonds pievērsās Vesperei, - bet tas laikam ir pats smalkākais šampanietis pasaulē. - Viņš pēkšņi pasmaidīja, jo sajuta, ka paskaidrojums bijis mazliet pretenciozs. - Jums mani jāatvaino. Es esmu līdz smieklīgumam izvēlīgs ēdienos un dzērienos. Varbūt tas tāpēc, ka esmu vecpuisis, bet varbūt ari tāpēc, ka man it visā ir paradums pievērst uzmanību detaļām. Varbūt es kādam varu likties kā tāda klīrīga vecmeita, bet, tā kā man maltītes parasti jāietur vienatnē, tā ir mazliet interesantāk.