- Ja jūs šovakar visu savu laiku gatavojaties izšķiest pie bakar.ā galda, varbūt atļausiet man Lindes jaunkundzei ierādīt, kā vislabāk patukšot ruletes banku. Man ir savi trīs laimīgie cipari, un domāju, ka ari Lindes jaunkundzei daži būs padomā. Kad jūs pie sava galda sāksiet iesilt, mēs jau būsim galā un varēsim pavērot, kā jums veicas.
Bonds jautājoši pavērās Vesperē.
- Man šis priekšlikums patīk, - viņa teica, - bet vai jūs man neaizdotu vienu no saviem laimīgajiem skaitļiem, ko likt uz spēles?
- Man tādu nav, - Bonds nopietni atbildēja. - Es parasti cenšos derēt uz neizšķirtu vai arī uz tādu rezultātu, kas tam vistuvākais. Bet tagad es jūs pametīšu. - Viņš atvainojās un, dodoties prom, piebilda: - Es jūs atstāju labās rokās. Fēlikss Leiters man ir ļoti labs draugs. - Tad, veltīdams katram no tiem pa īsam, vēsam smaidam, viņš nesteidzīgā gaitā devās caisse virzienā.
Leiters centās mīkstināt Bonda vēso atva- dīšanos.
- Bonds ir ļoti nopietns spēlētājs, Lindes jaunkundz, - viņš paskaidroja. - Savādāks viņš nedrīkst būt. Bet tagad nāciet man līdzi, un paskatīsimies, cik daudz manī ir no pareģa, ja liksim uz skaitli 17. Vai tad jums negribētos saņemt kaudzi naudas par neko?
Palicis vienatnē, Bonds sajuta atvieglojumu. Viņš varēja atbrīvot prātu no visa liekā, atstādams tur vietu tikai domām par kārtīm, kas būs viņa rokā. Viņš apstājās pie caisse un apmainīja pēcpusdienā saņemto čeku pret saviem divdesmit četriem miljoniem franku. Sadalījis naudaszīmes divās vienādās kaudzītēs, Bonds ielika vienu no tām labajā, otru - kreisajā kabatā. Kad tas bija padarīts, viņš lēni, kā pastaigājoties, devās pāri telpai, garām cilvēku bariem, kas drūzmējās pie galdiem, līdz nonāca pie misiņa margām norobežota paaugstinājuma, uz kura stāvēja plats bakarā galds.
Ap galdu pamazām sāka pulcēties cilvēki, bet krupjē jau maisīja kārtis, lai kuru katru bridi tās izdalītu spēlētājiem. Valdīja uzskats, ka vislabāk pasargāta no blēdīšanās ir tieši šī reize, ko spēlmaņu valodā dēvē par "krupjē maisījumu", jo kārtis jauca un dalija pats krupjē.
Chef de partie pacēla ar samtu apvilkto ķēdi, kas norobežoja ļaudis no spēļu galda. Bonds iegāja nožogojuma iekšpusē, kur zāles pārzinis jau bija atvilcis krēslu, lai spēlētājs varētu apsēsties. Viņš pamājot sasveicinājās ar pretiniekiem gan labajā, gan kreisajā pusē, tad izvilka no kabatas cigarešu etviju un melnās šķiltavas un nolika uz zaļā auduma blakus savam labajam elkonim. Zāles pārzinis ar lupatiņu izslaucīja stikla pelnu trauku un novietoja to viņam blakus. Bonds aizsmēķēja cigareti un atlaidās dziļāk krēslā.
Viņam preli stāvēja tukšais bankas turētāja krēsls. Bonds pārlaida skatienu visapkārt galdam. Lielāko daļu spēlētāju viņš pazina pēc izskata, tomēr tikai dažiem zināja vārdus. Pie 7. numura sēdēja mesjē Sikste, turīgs beļģis, kuram piederēja liela daļa Kongo metālrūpniecības biznesa. Pie 9. numura bija atsēdies lords Denvers - dižciltīgs, pavājš kungs - kurš, domājams, spēlēja par savas bagātās amerikāņu sievas naudu. Sieviete, kuras mute izskatījās kā plēsonīgai haizivij, bija ieņēmusi vietu pie 3. numura. Bonds paredzēja, ka šie cilvēki spēlēs nervozi un nemākulīgi, tāpēc ātri vien atkritīs. Pa labi no bankas pie 1. numura sēdēja labi pazīstams grieķu spēlētājs, kuram - tāpat kā gandrīz visiem pārējiem tautiešiem, ko Bonds bija saticis, - piederēja ienesīga kuģu līnija. Tas gan spēlēs aukstasinīgi un būs viens no palicējiem.
Bonds palūdza zāles pārzinim piezīmju lapiņu. uz kuras uzrakstīja atlikušos numurus 2, 4. 5, 8, un 10. bet zem tiem glītu jautājuma zīmīti. Tad palūdza šo lapiņu nodot chef de partie.
Pie pagaidām vēl tukšā 2. numura gaidīja ierodamies Kārmelu Dileinu, amerikāņu filmu zvaigzni, kura šeit ar vieglu sirdi varēja notriekt uzturnaudu, ko saņēma no trim bijušajiem vīriem, un Bonds bija pārliecināts, ka vajadzības gadījumā tā var rēķināties arī ar sava patreizējā partnera līdzekļiem. Būdama sang- viņike, šī sieviete spēlēs droši un pašpārliecināti, tāpēc var gadīties, ka viņai veiksies.
Pie 3. numura apsēdās lēdija Denvera, bet vietas pie 4. un 5. numura ieņēma Dipona kungs ar kundzi, kuri izskatījās kā īsti bagātnieki. Par turību liecināja ari viņu slavenais uzvārds. Bondam likās, ka tie varētu būt pieskaitāmi palicējiem. Izskatījās, ka abi ir darījuma cilvēki, jo izplatīja ap sevi lietišķuma atmosfēru. Viņu sarunās nebija saspringuma, it kā arī augstās likmes nesagādātu tiem raizes. Bonds nopriecājās, ka blakus būs tieši viņi - Dipona kundze sēdēja pie 5. numura un, gadījumā, ja nosauktā bankas summa liksies par lielu, bija gatavs sa- spēlēties ar tiem abiem vai mesjē Siksti, kas sēdēja pa labi.
Pie 8. numura bija apsēdies maharadža no mazas Indijas pavalsts. Šī kunga nauda varēja būt uzkrājusies, gudri izmantojot kara apstākļus. Bonds pēc pieredzes zināja, ka tikai daži no Āzijas spēlētājiem bija tiešām drosmīgi. Arī paši lielīgākie ķīnieši zaudēja dūšu, ja gājiens neizdevās. Tomēr maharadža droši vien paliks un izturēs ari lielākus zaudējumus, ja tikai tie nenāks pēkšņi.
10. numuru spēlē pārstāvēs naudīgs itāļu jauneklis signor Tomelli, kurš, iespējams, savu naudas kaudzi bija sarausis, pārmērīgi augstu uzskrūvēdams ires maksas Milānā. Viņš izskatījās pēc cilvēka, kurš varētu zaudēt savaldīšanos un sarīkot traci.
Tiklīdz Bonds bija pabeidzis apkopot vērojumus, pa atveri misiņa margu iežogojumā kā resna plekste, ar pūlēm kustēdamies, iepeldēja Le Chiffre un, ar skopu galvas mājienu pasveicinājis pie galda sēdošos, ieņēma savu vietu bankas turētāja sēdeklī tieši pretī Bondam.