Leiters, droši vien nevēlēdamies pēc nokauta skatīties viņam acīs, bija nozudis. Vespere - visdrīzāk ziņkārības dēļ - bija palikusi tepat un uzmundrinoši pasmaidīja, bet Bonds aptvēra, ka viņa jau nemaz nesaprot, cik tālu spele nonākusi. Meitenei nav ne jausmas, kādu sakāves rūgtumu viņš pašlaik pārdzīvo.
Bondam tuvojās zāles pārzinis. Viņš iespraucās aiz norobežojuma, pienāca pavisam klāt un noliecies nolika tam priekšā ar naudu piestūķētu aploksni - tik biezu kā vārdnīca. Pateicis tikai to, ka sūtījums ir no caisse, vīrs atkal nozuda.
Bonda sirds dauzījās kā negudra. Viņš paņēma smago anonīmi sūtīto aploksni un, pabāzis to zem galda, ar īkšķa nagu atplēsa pa līmējuma vietu, kas vēl bija mitra.
Nespēdams noticēt, tomēr zinot, ka nesapņo, Bonds aptaustīja biezās naudas paciņas.
Viņš ieslidināja tās kabatās, nenoplēsis piezīmju lapiņu, kas bija piesprausta uz pašas augšējās. Lai gan galda mala meta ēnu, viņš bija paspējis salasīt uz tās uzrakstīto:
"Palīdzība no Maršala fonda. Trīsdesmit divi miljoni franku. Ar draudzīgu sveicienu no ASV."
Bondam izkalta rīkle. Viņš ar acīm sameklēja Vesperi. Fēlikss Leiters atkal stāvēja meitenei blakus, un viņa lūpās jaudās tikko samanāms smaids. Bonds pasmaidīja pretī un ar vieglu žestu pateicās. Tad mēģināja padzīt no prāta visas sakāves rūgtuma paliekas, kas viņu bija pārpludinājušas vēl pirms pavisam neilga mirkļa. Varēja mazliet atvilkt elpu, bet jāsaprot, ka tā tiešām ir tikai atelpa. Uz vēl kādu palīdzību cerēt nevarēja. Šoreiz bija jāvinnē, ja vien Le Chiffre jau tagad nav savācis sev nepieciešamos piecdesmit miljonus, ja vien viņš ir nolēmis spēli turpināt.
Krupjē jau bija paveicis savu uzdevumu - saskaitījis cagnotte un samainījis Bonda naudu pret čipiem, no kuriem uzceltais tornis nu stāvēja galda centrā. Likme bija milzīga.
Tur gulēja trīsdesmit divi tūkstoši mārciņu. Iespējams, ka Le Chiffre bija nepiecieša ma tikai viena kārta, tikai daži miljoni franku, kurus ieguvis, viņš atstās galdu, jo savus piecdesmit miljonus franku būs savācis, paša radītais iztrūkums tiks nosegts, un pozīcijas atkal kļūs drošas.
Viņš tomēr vēl nepakustējās, tāpēc Bonds ar atvieglojumu nojauta, ka laikam būs pārvērtējis pretinieka uzkrājumus.
Tādā gadījumā bija jārīkojas droši. Nedrīkstēja dalīties bankā ar galdu, nedrīkstēja solīt tikai kādu daļu, jāspēlē uz visu banku. Tikai tā iespējams patiesi satriekt Le Chiffre. Viņam diez ko nepatiktu, ja kāds viens pats nosegtu desmit vai piecpadsmit miljonus lielu likmi, bet diez vai viņš gaida, ka kāds piekritīs banco visiem trīsdesmit diviem miljoniem. Iespējams, viņš nebija no- jautis, ka Bonds ticis izputināts, bet gan jau rēķinājās ar to, ka pārāk daudz tam vairs nav atlicis. Viņš laikam arī nenojauta, kas bijis aploksnē, jo pretējā gadījumā būtu izņēmis no bankas visu naudu un uzsācis spēli no jauna ar tik garlaicīgo piecsimt tūkstošus lielo likmi.
Bonds bija izskaitļojis pareizi.
Le Chiffre bija nepieciešami vēl astoņi miljoni.
Beidzot viņš pamāja.
- Un banco de trente-deux millions.[36]
Klusumu, kas valdīja ap galdu, pieskandināja krupjē balss.
- Un banco de trente-deux millions.
Chefde partie to atkārtoja skaļāk, ar lielāku lepnumu, cerot, ka izkonkurēs apkārtējos galdus. Turklāt tam sekos slava, jo tik augsta likme bija tikusi solīta līkai vienu reizi bakarā spēles vēsturē - Dovilā 1950. gadā. Konkurējošais kazino "De la Forēt", kas atradās Letukē, nekad nebija nonācis tādai ne tuvu.
Bonds, nedaudz paliecies uz priekšu, klusi noteica:
- Suivi.
Ap galdu sacēlās klusināta kņada. Trīsdesmit divi miljoni - šie vārdi pāršalca kazino no mutes mutē! Lielākā daļa no klātesošajiem šādu summu spētu nopelnīt labi ja visas savas dzīves laikā. Tāds varētu būt kapitāls, ko kāds, saņēmis mantojumu no senčiem, uzkrājis vairāku gadu garumā. Patiesībā tā bija vesela bagātība.
Viens no kazino direktoriem apspriedās ar chef de partie, kurš atvainodamies pēc tam palocijās pret Bondu.
- Excusez moi, monsieur. La mise?*
Šie vārdi nozīmēja, ka Boņdu lūdz pierādīt, vai viņš spēj nosegt solījumu. Protams, bija zināms, ka Bonds ir visai turīgs vīrs, bet pašreiz uz spēles tika likti trīsdesmit divi miljoni! Dažkārt gadījās, ka izmisumā nonākuši ļaudis, kam pie dvēseles nav ne graša, ir priecīgi pat par iespēju zaudējuma gadījumā patverties cietumā.
- Mes excuses, Monsieur Bond,[37] - chefde partie pazemīgi piebilda.
Kad Bonds sāka kraut biezās naudas paciņas ārā 110 kabatām - krupjē ātri ņēmās pārskaitīt svaigi izlaistās desmittūkstoš Francijas franku vērtās naudas zīmes -, viņš pamanīja, ka Le Chiffre pārmij ašus skatienus ar saviem miesassargiem, kuri bija nostājušies Bondam aiz muguras.
Šajā brīdī viņš sajuta mugurā - tieši tajā vietā, kur starp krēsla polsterējumiem bija sprauga, - iespiežamies kādu cietu priekšmetu.
Nākamajā mirklī aizsmakusi balss, kurā bija jaušams Dienvidfrancijas akcents, klusi un pavēloši iečukstēja Bonda labajā ausī:
- Šis, mesjē, ir ierocis. Tam ir klusinātājs. Ar to es varu ietriekt lodi jūsu mugurā bez mazākā trokšņa, un izskatīsies, ka jūs esat paģībis. Tikmēr es jau būšu nozudis. Atsauciet solījumu, pirms esmu noskaitījis līdz desmit. Ja kliegsiet pēc palīdzibas, es šaušu.
Tas skanēja tik pārliecinoši, ka Bondam nācās noticēt. Šie ļaudis bija pierādījuši, ka robežas viņiem neeksistē. Tagad Bonds saprata, kādam nolūkam kalpoja spieķis. Bonds zināja ari to, kāda tipa ierocis tas ir. Stobrā bija vairāki trokšņa slāpētāji, kuri novērsa detonācijas radīto skaņu, bet ļāva izkļūt cauri lodei. Tādi tika ieviesti kara laikā un izmantoti atentātos. Bonds pats bija tos pārbaudījis.