Visi trīs devās uz kasi. Bondu lūdza ienākt kazino direktora privātajā darbistabā. Tur uz galda gulēja viņa milzīgā čipu kaudze, kuru Bonds papildināja ar krājumiem no savām kabatām.
Kopā bija vairāk nekā septiņdesmit miljoni franku.
Bonds atskaitīja summu, kuru vajadzēja atdot Fēliksam Leiteram, un par atlikušajiem četrdesmit miljoniem izņēma čeku "Credit
Lyonnais". Viņu silti apsveica ar uzvaru. Direktori būšot priecīgi, ja kungs šovakar spēlēšot vēlreiz.
Bonds atbildēja izvairīgi. Viņš aizgāja līdz bāram un atdeva Leiteram viņa naudu. Kādu brīdi viņi pavadīja, dzerdami šampanieti un pārspriezdami spēles gaitu, līdz Leiters izņēma no kabatas 45. kalibra lodi un nolika to uz galda.
- Ieroci es atdevu Metisam, - viņš teica. - Kad tas notika, viņš atradās pūļa aizmugurē un īsti nesaprata, kas par lietu. Miesassargam izdevās aizšmaukt bez mazākajām grūtībām. Varat iedomāties, kā puiši lādējās, kad atklāja spieķī ieroci. Metiss man iedeva šo te, lai jūs redzētu, no kā jums pašam saviem spēkiem izdevies izvairīties. Tā ir dumdum lode - ar novirzīto kustības trajektoriju. Jūs bijāt ļoti tuvu kārtigām nepatikšanām. Bet mēs nevaram to sasaistīt ar Le Chiffre. Tas vīrs ieradās viens. Skaidrs, ka ieejas karte bija viltota. Pateicoties kara invalida apliecībai - arī droši vien viltotai -, viņš bija dabūjis atļauju spieķa ienešanai kazino. Tie ļaudis prot kārtot lietas. Bet ir jau dabūti šī vīra pirkstu nospiedumi, un rit no rīta mēs no Parīzes saņemsim sīkākas ziņas par viņu. - Fēlikss Leiters izkratīja no paciņas vēl vienu cigareti. - Lai nu kā, viss ir labs, kas labi beidzas. Beigās jūs Le Chiffre pamatīgi paspīdzinājāt, lai gan arī mums vienu brīdi klājās pavisam plāni, kā jums pašam šķiet?
Bonds smaidīja.
- Tā aploksne ir labākais, kas ar mani jel- kal ir noticis. Es jau domāju, ka beigas klāt. Sajuta nudien bija draņķīga, bet drauga plecs gadījās blakus īstajā brīdī. Ceru, ka reiz man izdosies jums to atlīdzināt.
Viņš piecēlās.
- Man jāaiziet līdz viesnīcai un jānoglabā šis te, - Bonds teica un uzsita pa kabatu. - Nav nemaz tik patīkami klaiņot apkārt ar Le Chiffre nāves spriedumu kabatā. Viņam var ienākt prātā kas nelabs. Bet pēc tam gan es to gribēšu atzīmēt. Ko jūs par to teiksiet?
Viņš pagriezās pret Vesperi. Meitene kopš spēles beigām nebija bildusi gandrīz ne vārda.
- Vai neiedzersim glāzi šampanieša kādā naktsklubā, pirms dodamies pie miera? Zinu vienu vietiņu, kas saucas "Roi Galant". Tur vienmēr pilns ar ļaudīm un jautra atmosfēra.
- Kāpēc gan nē, - teica Vespere, - bet es tikmēr pazudīšu un sagaidīšu jūs vestibilā pie ieejas, kad būsiet noglabājis savu vinnestu.
- Kā ar jums, Fēliks? - Bonds cerēja, ka varēs palikt ar Vesperi divatā.
Fēlikss to izlasīja viņa skatienā.
- Es gan labāk pirms brokastīm mazliet atpūstos, - viņš teica. - Ir bijusi gara diena, un Parīze droši vien gribēs, lai es rīt esmu gatavs darbam. Dažas lietas uzticētas man tieši tādēļ, lai jūs varētu danl to, kas jums darāms. Pavadīšu jūs līdz viesnīcai, lai būtu drošs, ka dārgumu kuģis neskarts nonāk savā osta.
Cauri ēnainajai mēnessgaismai viņi pastaigājoties devās uz viesnīcu. Abi turēja ieročus kaujas gatavībā. Bija jau trīs nakti, bet uz ielas vēl manīja cilvēkus, un arī mašīnas stāvēja, novietotas pie kazino.
Pa ceļam nekas neatgadījās.
Kad viņi bija nonākuši lidz viesnīcai, Leiters uzstāja, ka pavadīs Bondu līdz viņa istabas durvīm. Bija pagājušas sešas stundas, kopš Bonds to atstāja.
- Pārsteigumus viņi laikam taupa vēlākam laikam, - Leiters secināja, kad bija apskatījis istabu. - Modribu nedrikst zaudēt. Kā jums šķiet, vai man tomēr nepalikt nomodā un ne- pakavēties jūsu sabiedrībā?
- Ejiet atpūsties, - teica Bonds. - Par mums neraizējieties! Viņiem es bez naudas neesmu vajadzīgs, un man šai ziņā ir savs plāns. Paldies par visu. Ceru, ka mēs vel sadarbosimies.
- Es ari, - teica Leiters, - ar noteikumu, ka jūs izvelkat devilnieku, kad tas nepieciešams, un… paņemat sev līdzi Vesperi, - viņš klusāk piebilda. Tad Leiters izgāja, aizvērdams aiz sevis durvis.
Bonds palika savas istabas patvērumā.
Pēc atrašanās pie ļaužu pūļa ieskautā gal da zāles vidū un nervu saspringuma, ko sagādāja trīs stundas ilgā spēle, Bonds no visas sirds izbaudīja vienatni, kur viņu uzticīgi sveica (ikai paša pidžama un matu suka uz spoguļgalda. Viņš iegāja vannasistabā un aplaistīja seju ar aukstu ūdeni, sprauslodams zem stiprās strūklas. Sajutis iesmeldzamies nobrāzumus galvas pamatnē un uz labā pleca, Bonds ar patiku atcerējās, ka šīs dienas laikā divas reizes izsprucis no nāves. Vai viņam tagad būtu jāsēž nomodā visu nakti un jāgaida ienaidnieku ierašanās? Vai varbūt tas ir Le Chiffre, kas pašreiz - pārbijies lidz nāvei, bet par spiti visam, - cenšas nokļūt Havrā vai Bordo, lai tiktu uz kuģa un mēģinātu izbēgt no SMERŠ vajāšanas vai pat lodes?
Bonds paraustīja plecus. Šai dienai pietiks prātot par slikto. Viņš brīdi lūkojās spogulī un domāja par Vesperes atturibu, apzinādamies, ka iekāro tās atturīgo un augstprātīgo ķermeni. Meitenes skropstās, kas ietvēra noraidošo acu skatienu, viņš vēlējās ieraudzīt iemirdzamies asaras, bet skatienā - kaisli. Viņš gribēja sajust plaukstās tās biezos matus un pakļaut slaido stāvu zem savējā. Bonda acis samiedzās un pēkšņi seja, kas vērās pretī no spoguļa, šķita izsalkusi no ilgām.
Viņš novērsās un, izņēmis no kabatas čeku par četrdesmit miljoniem franku, salocīja to ļoti sikā kvadrātiņā. Tad, atvēris durvis, paraudzījās, vai gaitenī neviena nav. Atstājis durvis plaši vaļā un sasprindzinājis dzirdi, lai uztvertu soļu skaņu vai lifta klaboņu, Bonds laida darbā nelielu skrūvgriezi.