Pēc piecām minūtēm viņš uzmeta vērtējošu skatienu savam veikumam, ielika etvijā dažas svaigas cigaretes, aizslēdza durvis, un devās prom pa gaiteni, tad cauri vestibilam ārā, ēnainajā mēnessgaismā.
14. nodala
"La vie en rose" [43]
"Roi Galant" ieejas durvis ietvēra septiņu pēdu augsts, zeltits gleznas rāmis, kas varbūt reiz bija rotājis kāda dižciltīga eiropieša portretu. Pie dažiem ruletes un kāršu galdiem vēl rosījās spēlētāji. Kad Bonds roku rokā ar Vesperi devās augšā pa apzeltītajiem pakāpieniem, viņu pārņēma impulsīva vēlme griezties atpakaļ un caisse aizņemties tik daudz naudas, lai pie tuvākā galda spēlētu uz augstāko likmi. Tomēr viņš savaldījās, saprazdams, ka tāda rīcība varbūt piedienētos lētu preču tirgonim, ne viņam. Vienalga, vai Bonds vinnētu vai zaudētu, bet viņš būtu piesmējis veiksmi, kas tam šonakt dāvāja savu smaidu.
Nelielo, krēslaino naktsklubu apgaismoja vienīgi sveces apzeltītos svečturos un to mirdzuma atspulgs zelta ietvaru ieskautos milzu spoguļos. Sienas bija tapsētas ar asinssarka- nu atlasu, un arī plīša krēsli un banquettes[44] bija tādā pašā toni. Tālākajā stūri trio, kas sastāvēja no klavierēm, elektriskās ģitāras un bungām, spēlēja "La vie en rose" visā šis melodijas bezvārdu saldmē. Klusi pulsējošo gaisu caurstrāvoja iekāres viļņi, un Bondam likās, ka visi pārīši zem galdiem sakļāvuši rokas kaislos mīlas glāstos.
Viņus apsēdināja pie galda telpas stūrī. Bonds pasūtīja pudeli "Veuve Cliquot" un olu kulteni ar speķi.
Kādu brīdi abi klausījās mūzikā, tad Bonds pagriezās pret Vesperi un teica:
- Ir tik jauki te sēdēt kopā ar jums un gandarījuma sajūtu par paveiktu darbu. Šis ir pats jaukākais dienas noslēgums - kā apbalvojums.
Bonds cerēja, ka meitene pasmaidīs, bet viņas balss drīzāk skanēja nervozi.
- Ak, jā, protams. - Likās, ka Vespere negrib, lai to traucētu klausīties mūziku. Atspiedusi vienas rokas elkoni pret galdu, viņa atbalstīja zodu uz plaukstas virspuses. Bonds pamanīja, ka meitenes pirkstu kauliņi kļuvuši tik balti, kādi tie parasti mēdz būt, kad plauksta cieši savilkta dūrē.
Starp labās rokas īkšķi, rādītājpirkstu un vidējo pirkstu, līdzīgi kā mākslinieks, zīmējot pasteli, satver krītiņu, viņa turēja vienu no Bonda cigaretēm un, lai gan smēķēja nesteidzīgi, cigareti nokratīja pārāk bieži - pat ja tās galā nebija pelnu.
Bonds ievēroja visas šīs nianses, jo neko, kas saistījās ar Vesperi, gluži vienkārši nespēja palaist garām, turklāt vēlējās, lai meitenei pielīp viņa paša siltais, jutekliskais atslābums. Tomēr nācās samierināties ar jaunās dāmas atturību. Bonds iedomājās, ka viņa varbūt tam isti neuzticas, bet varbūt tā ir reakcija pret viņa paša iepriekšējā vakara norobežošanos, kura, kaut arī bija apzināta un nepieciešama, laikam tikusi iztulkota kā augstprātība vai noniecināšana.
Bonds izturējās pacietīgi - dzēra šampanieti un runāja par dienas notikumiem, par Metisa un Leitera rīcību, par to, kāds liktenis varētu sagaidīt Le Chit'fre. Viņš bija smalkjūtīgs un runāja tikai par tām lietām, kuras savos rīkojumos Vesperei varēja būt uzticējusi Londona.
Viņas atbildes bija paviršas. Meitene atzina. ka pūlī gan viņa, gan Leiters pamanījuši abus miesassargus, bet nebija paredzējuši, ka vīrs ar spieķi aiz Bonda muguras nostājies ar tīšu nodomu. Viņi nepieļāva, ka pretinieks mēģinās kaut ko uzsākt kazino iekšienē. Uzreiz pēc tam, kad Bonds un Leiters devušies atpakaļ uz viesnīcu, viņa esot zvanījusi uz Parīzi un M. pārstāvim pastāstījusi par spēles rezultātu. Viņai vajadzējis loti piesardzīgi izvēlēties vārdus, ar kādiem to pavēstīt, bet aģents, kurš pieņēmis ziņojumu, neesot drīkstējis neko komentēt. M. esot lūdzis, lai informāciju viņam nosūta jebkurā diennakts laika.
Tas bija vienīgais, ko Vespere pastāstīja. Viņa tikai malkoja šampanieti un centās neskatīties uz Bondu. Meitene ne reizi nepasmaidīja. Bonds jutās vīlies. Viņš dzēra ļoti daudz šampanieša un, kad pudele bija tukša, pasūtīja nākamo. Arī olu kulteni abi ēda klusējot.
Ap pulksten četriem, kad Bonds jau grasījās lūgt rēķinu, pie viņu galdiņa parādījās maitre d'hotel un vaicāja pēc Lindes jaunkundzes. Viņš lai nodeva zīmīti, kuru meitene tūlīt steidzīgi izlasīja.
- Ak, tas ir tikai Metiss, - Vespere paskaidroja. - Viņš lūdz, lai es aizeju līdz vestibilam, jo viņam esot kāds ziņojums jums. Laikam viņam nav vakara uzvalka, ja nevar ienākt. Es tūlīt būšu atpakaļ. Pēc tam mēs varam doties mājās.
Viņa māksloti pasmaidīja.
- Laikam no manis šovakar nebūs nekāda labuma. Diena ir bijusi pārāk saspringta. Piedodiet!
Bonds atbildes vietā kaut ko neskaidri nomurmināja un atbīdīja krēslu, lai pieceltos.
- Es norēķināšos, - viņš teica un pavadīja Vesperi līdz zāles durvīm. Tad atkal apsēdās un, piepeši sašļucis, aizsmēķēja. Negaidot viņš sajuta milzīgu nogurumu. Smacīgais gaiss spieda viņu pie zemes gluži tāpat, kā bija spiedis vakar agri no rīta. Bonds palūdza rēķinu un iedzēra pēdējo šampanieša malku. Tam bija rūgta garša. Parasti tāda mēdz būt pirmajam malkam vai arī… ja dzerts par daudz. Viņš priecātos, redzot Metisa starojošo seju un dzirdot, kas tam sakāms. Iespējams, ka tie būtu tikai apsveikuma vārdi.
Pēkšņi Bonds aptvēra, ka zīmītes sūtīšana Vesperei ir Metisam pilnīgi neraksturīgs gājiens. Viņš drīzāk būtu aicinājis tos abus pievienoties sev kazino bārā vai arī devies iekšā naktsklubā, neraizējoties par to, kas pašam mugurā. Viņiem kopā būtu jautri, un Metiss izskatītos uzbudināts. Viņš stāstītu daudz jaunumu, un tur Bonds viņu nevarētu pārspēt. Varbūt arestētais bulgārs ir atklājis ko jaunu, varbūt viņš dzirdētu, kā tikušas dzītas pēdas miesassargam ar spieķi, vai par Le Chiffre gaitām pēc kazino atstāšanas.