Bondu pārņēma savāds nemiers. Viņš steidzīgi samaksāja rēķinu un atstāja visu atlikumu dzeramnaudā. Atgrūdis krēslu, viņš metās uz izeju, aizmirsdams novēlēt labu nakti nia/lre d'hātel un šveicaram.
Viņš steidzās cauri spēļu zālei un ar skatienu pārmeklēja halli pie ieejas. Viņš lādējās un pielika soli. Tur bija tikai pāris nakstklu- ba darbinieku un divi trīs vīrieši un sievietes vakartērpos, kas pie vestiaire* saņēma savas virsdrēbes.
Nebija ne vēsts ne no Vesperes, ne art no Metisa.
Nu jau Bonds gandrīz vai skrēja. Ticis līdz izejai, viņš izmisīgi skatījās uz abām pusēm, cenzdamies ielūkoties starp nedaudzajām ietves malā novietotajām automašīnām.
- Meklējat taksometru, mesjē? - iejautājās pienākušais šveicars.
Ar rokas mājienu atraidījis piedāvājumu, Bonds metās lejā pa kāpnēm, lūkodamies tumsā, kur aukstais gaiss saskārās ar viņa sakarsušajiem deniņiem.
Viņš vēl nebija ticis lidz kāpņu apakšai, kad izdzirda apslāpētu kliedzienu, tad durvju aizciršanos pa labi no sevis. Atskanot griezī-
"Garderobc.
gam troksnim un izpūtēja gārdzieniem, no ēnām mēnessgaismā iznira mazai vabolei lī- dzigs sitroens, ar visiem četriem riteņiem buksēdams priekšpagalma irdenajā oļu segumā.
Auto, šūpodamies mīkstajās atsperēs, it kā uz aizmugurējā sēdekļa notiktu cīniņš, rūkdams izbrāzās cauri platajiem vārtiem, uzšķiežot gaisā grants lietu. Pa logu izlidoja neliels melns priekšmets un dobji nobūkšķēja puķu dobē. Gumijas riepas nošvīkstēja pagriezienā pa kreisi, kad mašīna izdrāzās uz bulvāra, bet otrais pārnesums lika izpūtējam nodrebēt pāridarījuma sāpēs. Tad ātrums tika pārslēgts, un auto garām veikaliem aizšāvās piekrastes virzienā.
Bonds uzminēja, ka starp ziediem atradis Vesperes rokassomiņu.
To pakampis, viņš metās uz kāpnēm, tuvāk gaismai, lai pārmeklētu somiņas saturu, un nelikās ne zinis par šveicara klātbūtni.
Saņurcītā zīmīte atradās starp dažādiem sievišķīgiem sīkumiem.
"Vai Tu uz bridi varētu iznākt vestibilā pie ieejas? Man ir jaunumi Tavam pavadonim.
Metiss Renē"
15. nodala
Pakaļdzīšanās
Tas bija visrupjākais viltojums. Bonds dažos lēcienos bija pie bentlija, domās uzslavēdams sevi, ka novietojis to pie pašas ieejas. Viņš žigli iedarbināja motoru, un mašīnas troksnis pārmāca šveicara purpināšanu, kad tas palēcās sāņus, lai pakaļējie riteņi neuzsviestu granti uz viņa šaurajam bikšu starām.
Kad mašīna izlīgoja cauri vārtiem un nogriezās pa kreisi, Bonds ar nožēlu iedomājās, ka arī viņa bentlijam nenāktu par ļaunu priekšējie velkošie riteņi un tik zema šasija ka sitroenam. Tad viņš ātri pārslēdza ātrumu un uzsāka pakaļdzīšanos, klausīdamies, kā paša auto izpūtēja radītā trokšņa atbalss, atsitusies pret šaurās galvenās ielas namu sienām, atgriežas atpakaļ pie viņa.
Drīz Bonds jau traucās pa plato piekrastes šoseju, kas - klāta ar nevainojamas kvalitātes segumu un likumos labi apgaismota - veda cauri smilšu kāpām. Viņš kāpināja motora apgriezienus un steidzināja mašīnu, kura nu jau no astoņdesmit pārgāja uz deviņdesmit jūdzēm stundā. Auto lukturu milzīgās "Mar- chal" lampas izurba tumsā drošu tuneli gandrīz pusjūdzes garumā.
Viņš zināja, ka sitroens braucis šajā virzienā, jo bija dzirdējis nakts klusumā atbalsojamies tā izpūtēja radito troksni un ievērojis, ka pagriezienos uz ceļa vēl nav nosēdušies putekļi. Viņš cerēja, ka driz ieraudzis priekšā- braucošās mašīnas starmešu gaismas kūļus, tomēr nakts palika tukša un klusa. Tikai jūras tālē varēja dzirdēt miglas tauru maurošanu, it kā krastmalā ganītos metāla govis.
Viņš trieca savu automašīnu dūmakainajā nakti arvien ātrāk un ātrāk, domās lādot Vesperi un pašu M., ka tas uzticējis šo uzdevumu sievietei.
Tieši no tā viņš bija baidījies. Šīs pļāpīgās būtnes iedomājās, ka var darit vīriešu darbus. Kāda velna pēc viņas mierīgi nevarēja sēdēt mājās pie savām pannām un katliem un pļāpāt par lupatām, un aprunāt kaimiņienes, bet vīriešiem atstāt viņu vīru darbus? Un tam bija jānotiek tieši tagad, kad viņam jau likās, ka darbs ir padarīts. Vespere uzķēru- sies uz veca, banāla āķa un tagad droši vien tiks turēta gūstā kā bravurīga animācijas filmiņu galvenā varone. Muļķa kaza!
Bonds vārījās dusmās.
Nu, protams! Ideja bija veca kā pasaule - apmainīt gūstekn? pret čeku četrdesmit miljonu vērtībā. Viņš pat nedomāja piedalīties šādās spēlītēs. Būdama Slepenā dienesta darbiniece, Vespere lieliski zināja, ar ko jārēķinās. Viņš pat nelūgs palīdzību no M. Darbs ir daudz svarīgāks par visu pārējo. Muļķīga situācija… Meitenei nebija nekādas vainas, bet viņš neiekritīs uz tik lētu triku. Nedos tiem ne centa! Bija iespējams panākt sitroenu un uzsākt apšaudi, taču kāda nejauša lode varēja nogalināt Vesperi, un tas būtu gaužām muļķīgi. Jāizdara tik, cik šobrīd ir viņa spēkos, lai atbrīvotu meiteni, pirms tie viņu nogādā savā paslēptuvē, bet, ja tas neizdosies, jābrauc atpakaļ uz viesnīcu, jāliekas gultā un jāpārtrauc par to domāt. Nākamajā rītā viņš pajautās Metisam, kas noticis, un parādīs viltoto zīmīti. Le Chiffre cerēja dabūt naudu apmaiņā pret meiteni? Nu, ko, Bonds neliksies ne zinis un arī citiem neko nestāstīs! Vesperei nāksies ar to samierināties. Ja šveicars kādām kaut ko izpļāpās, viņš teiks, ka dzērumā sastrīdējies ar draudzeni un abi pašķīrušies.