Bonda prātā trakoja vispretrunīgākās domas, tomēr viņš turpināja droši vadit automašīnu cauri līkumiem, vairīdamies no naksnīgajiem pajūgiem un riteņbraucējiem, kas devās Rojālas virzienā. Taisnajos ceļa posmos viņš piedeva gāzi, un bentlija divdesmit pieci zirgspēki lika mašīnai kā sāpēs kaukt nakts klusumā. Tad tika sasniegts arī šī auto rekords - atzīme uz spidometra rādīja 120 jūdžu stundā.
Viņš saprata, ka, traucoties ar tādu ātrumu, drīz vien panāks sitroenu, kurš - smagi pārlādēts - diez vai spēja sasniegt vairāk par astoņdesmit jūdzēm stundā. Automātiski Bonds samazināja ātrumu līdz septiņdesmit un ieslēdza miglas lukturus. Secinājums izrādījās pareizs - spožo starmešu gaismā viņš pāris jūdžu tālāk pamanīja iezīmējamies otras automašīnas apveidus.
Bonds pataustījās zem paneļa, izņēma no paslēptuves 45. kalibra garstobra"Colt Army Spēcini" un nolika to uz blakus sēdekļa. Ja ceļa segums būs tikpat gluds, ar šo varēja trāpīt viņu riepās vai degvielas bākā no simts jardu attāluma.
Viņš atkal ieslēdza tālās ugunis un piedeva gāzi. Bonds jutās mierīgs un nosvērts. Vesperes dzīvības vai nāves jautājums tuvojās atrisinājumam. Bonda vaibsti zilajā paneļa gaismā izskatījās nežēlīgi, bet rāmi.
Tur, priekšā, sitroenā sēdēja trīs vīrieši un meitene.
Le Chiffre vadīja automašīnu, viņa lielais, receklainais augums bija nolīcis uz priekšu, rokas maigi turēja stūri. Blakus sēdēja druknais miesassargs, kas kazino bija ieradies ar spieķi. Kreisajā rokā viņš bija sagrābis sviru, kas atradās tuvu gridas līmenim un varēja būt paredzēta vadītāja sēdekļa pieregulēšanai.
Aizmugurē bija iekārtojies garais, tievais ieroču virs. Viņš atslābis gulšņāja, blenzdams griestos, pilnīgi nelikdamies ne zinis par to, ar kādu ātrumu traucas mašīna. Viņa labā roka glāstoši gulēja uz Vesperes atkailinātā augšstilba.
Ja neskaita garās kājas, kas bija atsegtas līdz pat gurniem, Vespere šajā vīrā neizraisīja lielāku interesi kā vienkāršs sainis. Viņas garie, melnie samta svārki, uzrauti pāri rokām un galvai, augšā bija sasieti ar virvi. Apmēram tur, kur viņas seja atradās deguns, samtā bija izplēsts neliels caurumiņš, lai gūstekne nenosmaktu. Citādi viņa ne ar ko nebija sasaistīta, un ķermenis gausi šūpojās līdz ar mašīnas zvāļošanos.
Le Chiffre, lielāko daļu uzmanības pievērsis ceļam, tomēr neaizmirsa ari Bonda mašīnas tālo uguņu atspulgu, ik pa brīdim spogulī vērojot to tuvošanos. Viņš neizskatījās uztraucies - pat tad, kad vajāto no vajātāja šķīra vairs tikai nepilna jūdze. Ticis aiz līkuma, Le Chiffre vēl vairāk samazināja ātrumu. Dažus jardus tālāk vīdēja "Michelin" reklāma, bet aiz tās šoseja krustojās ar šauru zemes ceļu.
- Uzmanību, - viņš asi uzsauca blakussē- došajam vīram.
Roka. kas turēja sviru, saspringa.
Kad līdz krustojumam bija atlicis vairs tikai simts jardu, ātrums tika samazināts līdz trīsdesmit. Spogulī varēja redzēt, ka līkumā parādās Bonda automašīnas tālo starmešu gaismas kūļi.
Le Chiffre acīmredzot pieņēma kādu lēmumu.
- Allez![45]
Vīrs, kas sēdēja viņam līdzās, asi pavilka sviru uz augšu. Mašīnas bagāžas nodalījums atvērās kā lielas valzivs žokļi. Uz ceļa kaut kas izbira, un atskanēja tāda šķindoņa, it kā mašīna vilktu aiz sevis garu ķēdi.
- Coupez!*
Virs stingri uzspieda svirai, un šķindēšana mitējās.
Le Chiffre vēlreiz paskatījās spogulī. Tieši tajā brīdi līkumā parādījās Bonda auto. Le Chiffre strauji mainīja virzienu un, izdzēsis gaismas, iegrieza mašīnu pa kreisi sānceļā.
Viņš nobremzēja tik strauji, ka riepas asi nošvīkstēja. Trīs vīri izlēca no mašīnas un pieliekušies metās slēpties aiz dzīvžoga, kas vijās gar šosejas malu un patlaban bija bent- lija uguņu izgaismots. Katram no viņiem rokā bija revolveris, bet tievajam vīrelim vēl ari kāds priekšmets, kas izskatījās kā liela, melna ola.
Bentlijs tuvojās, gaudodams kā ātrvilciens.
16. nodala Baiļu drebuli
Bonds trieca mašīnu līkumā, ar rokam un visu ķermeni mēģinot pretoties inerces spēkam. Attālumam starp abām automašīnām aizvien vairāk sarūkot, viņš pārcilāja prātā darbības plānu. Bonds bija pārliecināts, ka pretinieks noteikti mēģinās nogriezties kādā sānceļā, ja vien radīsies tāda izdevība. Izbraucis likumu un neieraudzījis aiz tā vajātās mašīnas ugunis, viņš saprata, ka jāsamazina ātrums. Kad skatienam pavērās "Michelin" reklāma, bentlijs jau bija gatavs bremzēt.
Pēkšņi uz ceļa parādījās tumšs plankums, kuru Bonds sākumā noturēja par ceļmalas koka ēnu. Bentlija ātrums tagad bija tikai sešdesmit jūdzes stundā, tomēr apbraukt savādo parādību viņš vairs nevarēja, un mirkli vēlāk mirguļojošu tērauda adatu paklājs nošņirkstot pārdūra auto riepas.
Bonds automātiski 110 visa spēka uzspieda kāju bremžu pedālim un sasprindzināja katru cipsliņu, cenzdamies noturēt stūri un cīnīdamies ar spēku, kas rāva mašīnu uz kreiso pusi, tomēr tas viņam izdevās tikai pāris sekundes. Tā kā riepas bija sapluinītas lupatās un diski jau grauzās ceļa segumā, auto smagi triecās pret šosejas aizsargvalni, un Bonds tika izmests no vadītāja sēdekļa uz grīdas. Mašīna lēnām apmeta kūleni un piezemējās uz degvielas tvertnes, mirkli palikdama ieslīpi guļam uz pacēluma, riteņi kūla gaisu kā milzu dievlūdzēja* pret debesim izstieptas priekškājas, bet uguņi kaut ko likās tvarstām tumšajos padebešos. Tad tā sazvāļojās un apvēlās uz muguras, sašķaidīdama stiklu un smalko apdari.