Draudīgajā klusumā noskanēja pēdējie priekšējo riteņu griešanās čuksti, bet tad arī tie it kā izpūta pēdējo dvašu un apstājās.
Le Chiffre un abiem viņa rokaspuišiem no savas slēptuves atlika mērot tikai dažus jardus.
- Lieciet nost šaujamos un velciet viņu ārā, - Le Chiffre skarbi pavēlēja. - Es jūs piesegšu, ja vajadzēs. Esiet uzmanīgi un atcerieties, ka man nav vajadzīgs līķis. Un pasteidzieties, sāk aust gaisma.
Abi vīri nometās ceļos. Viens no viņiem izvilka garu nazi un, izgriezis caurumu paceļamajā jumtā, saņēma aiz pleciem Bondu, kuru bezsamaņa bija padarījusi smagu un nekustīgu. Otrs, ielocījies spraugā starp augšpēdus guļošo mašīnu un uzbērumu, centās ielīst pa izsisto logu, lai atbrīvotu Bonda kājas, kas bija iesprūdušas starp stūri un jumtu. Tad tie lēnītēm, sprīdi pa sprīdim izvilka paģībušo pa caurumu jumta audumā.
Kad Bonds beidzot tika noguldīts uz ceļa, Le Chiffre miesassargi bija nosvīduši un notašķījušies ar eļļu un putekļiem.
Tievais virs pataustīja Bonda sirdspukstus un spēcīgi iepļaukāja viņa vaigus. Kad Bonds ievaidējās, kalsnais sita vēlreiz.
- Pieliks, - teica Le Chiffre. - Sasieniet viņam rokas un velciet iekšā mašīnā. Ķer! - Viņš pasvieda vienam no saviem vīriem auklas kamolu. - Vispirms iztukšojiet viņa kabatas un atdodiet man tā ieroci. Viņam to varētu būt vairāki, bet pārējos mēs dabūsim vēlāk.
Le Chiffre savāca visus tam pasniegtos priekšmetus kopā ar Bonda "Berettu" un, sīkāk neaplūkojis, iestūma tos savās platajās kabatās. Tad viņš atstāja vīrus un devās uz mašīnu. Viņa seja nepauda ne satraukumu, ne prieku.
Bondu no bezsamaņas izrāva sāpes, ko radīja cieši sasietā virve ap plaukstu locītavām. Patiesībā viss ķermenis smeldza tā, it kā to kāds no galvas līdz kājām būtu apstrādājis ar koka milnu, tomēr, kad viņu uzrāva stāvus un mēģināja iestumt jau iedarbinātajā sitroe- nā, kas stāvēja uz šaurā sānceļa, Bonds saprata, ka kauli tomēr nav lauzti. Viņš tomēr neizjūta ne mazāko vēlēšanos uzsākt izmisīgu bēgšanas mēģinājumu, tādēļ bez pretošanās ļāva sevi iegrūst ienaidnieka mašīnā.
Bonds nespēja valdīt pār savu ķermeni un nespēja arī sakarīgi domāt. Pēdējā diennakts bija sagādājusi pārlieku daudz pārbaudījumu, un šis ienaidnieka dotais trieciens beidzot viņu bija pieveicis. Šoreiz laikam nebija vērts cerēt uz brīnumu. Neviens nezināja, kur viņš atrodas, un neviens nesāks viņu meklēt ātrāk kā - labākajā gadījumā - nākamās dienas rītā. Mašīnas vraku atradis ātri, bet paies krietns laiks, kamēr identificēs tās īpašnieku.
Bet Vespere… Viņš paskatījās uz tievo vīreli, kurš, aizvēris acis, zvilnēja tam blakus, un pēkšņi sajuta kaut ko līdzīgu nicinājumam. Sasodītais muļķa skuķis, atļāvis sevi sasiet kā cāli uz iesma, gul ar svārkiem pār galvu, it kā būtu kāds lupatu vīšķis! Bet jau nākamajā mirkli Bondam kļuva meitenes žēl. Viņas neaizsargātās kailās kājas bija tievas kā bērnam.
- Vesper, - viņš maigi nočukstēja.
No saiņa stūrī nenāca ne skaņas, un pār Bonda ķermeni noskrēja karsts izbaiļu vilnis, taču tad viņa mazliet sakustējās.
Tai pašā brīdī tievais vīrietis ietrieca dūri Bonda krūtīs.
- Aizveries!
Bonds sāpēs saliecās un tā pasargāja sevi no otra tikpat spēcīga sitiena, kas tagad trā- plja lāpstiņu rajonā, liekot viņam atkal izliekties, cinoties pēc elpas.
Tas bija profesionāls, ar plaukstas malu izdarīts sitiens, kas, pat ja tika raidīts bez īpašas piepūles, varēja kļūt liktenīgs, ja vien bija precīzs. Kalsnais atkal pievēra acis. Būdams īsts cietsirdības iemiesojums, tas spētu iedvest bailes jebkuram. Bonds cerēja, ka agrāk vai vēlāk viņam radīsies izdevība tikt šim virām pie rīkles.
Pēkšņi ar skaļu troksni tika atvērts mašīnas bagāžas nodalījums. Bonds prātoja, ka šie divi laikam gaidījuši, kamēr trešais savāc naglu paklāju - tādus kara laikā izmantoja pretošanās kustības dalībnieki, kad vēlējās apturēt vācu štāba automašīnas.
Atkal un atkal viņam nācās apbrīnot šo ļaužu prasmi pielietot dažādas - gan pašu izdomātas, gan no citiem aizgūtas - idejas. Vai M. būtu par zemu novērtējis viņu attapību? Bonds centās apslāpēt dusmu uzplūdu pret Londonu. Viņam pašam tas bija jāzin un jāsaprot, viņam pašam vajadzēja būt piesardzīgākam un ņemt vērā daudzās sīkās brīdinājuma zīmes. Bondam sametās kauns par sevi, atceroties, cik bezrūpīgi viņš "Roi Galant" bija laistījis šampanieti, kamēr ienaidnieks rūpīgi gatavojās prettriecienam. Viņš lādēja sevi un savu vieglprātību, kas bija likusi justies pārliecinātam, ka kauja izcīnīta un ienaidnieks laižas lapās.
Visu šo laiku Le Chiffre nebija teicis ne vārda. Bagāžas nodalījuma pārsegs tika aizcirsts, un trešais vīrs, ielēcis mašīnā, iekārtojās blakus Le Chiffre, kurš tūlīt izgrieza auto atpakaļ uz galvenā ceļa. Drīz vien, vadītajam veikli rīkojoties ar ātrumu pārslēgu, auto traucās gar piekrasti ar septiņdesmit jūdžu ātrumu stundā.
Austošajā gaismā - bija pieci no rīta - Bonds pazina ceļu un atcerējās, ka pagrieziens uz Le Chiffre villu būs pēc vienas divām jūdzēm. Viņam pat prātā nebūtu ienācis, ka uzbrucēji vedis Vesperi turp. Tagad, sapratis, ka meitene kalpojusi tikai par ēsmu uz āķa, Bonds ieraudzīja visu ainu citā gaismā.
Tas, protams, nebija nekas patīkams. Pirmo reizi kopš sagūstīšanas brīža Bondam pār muguru pārskrēja baiļu trīsas un viņš sajutās pa īstam neomulīgi.
Desmit minūtes vēlāk sitroens grīļīgi nogriezās pa kreisi, noripoja simts jardu pa mazu sānceliņu, kas vietumis bija aizaudzis ar zāli, un tad starp divām pussagruvušām ģipša kolonnām iebrauca nolaistā pagalmā, kuru ietvēra augsta sēta. Virs sarūsējuša durvju zvana rēgojās cinka plāksnite ar uzrakstu "Les Noctambules"*, bet zemāk - "Sonnez SVP"**.