Aplūkojis betona fasādi, Bonds nosprieda, ka ēka celta tipiskā franču piejūras villu stilā. Iztēlē viņš redzēja, kā no Rojālas sūtīta apkalpotāja pavasaros izmēž no istabām visu ziemu krājušos putekļus un nosprāgušas mušas un atrauj vaļā logus, lai, gaidot jaunos atpūtniekus, atbrīvotu telpas no sasmakuma. Reizi piecos gados droši vien tika balsinātas sienas un atsvaidzināta ēkas ārējās daļas koka apdare, lai māja varētu priecīgi uzsmaidīt pasaulei. Tostarp ziemas lieti un koka šķirbās patvērušies kukaiņi pūlējās, ko jaudāja, un ēka ātri vien izskatījās tikpat noplukuši kā iepriekš.
Tomēr Le Chiffre šārīta nodomiem - protams, ja Bonds, tos iztēlodamies, nekļūdījās, - ēka derēja lieliski. Pa šo laiku auto netika pabraucis garām nevienai citai mājai, un no tā, cik viņš bija paguvis izpētīt dienu iepriekš, Bonds atcerējās, ka tikai labu gabalu tālāk uz dienvidiem atrodas kāda vientuļa ferma.
"Mēnessērdzīgie, naktsstaiguli. "Lūdzu, zvaniet!"
Tievais vīrelis izrāva viņu no mašīnas un ar asu elkoņa triecienu pa ribām bikstīja uz priekšu. Bonds aplēsa, ka Le Chiffre varēs ar saviem gūstekņiem mierīgi nodarboties vismaz vairākas stundas, un mugurai atkal pārskrēja sīki drebuji.
Le Chiffre atslēdza dunas un nozuda mājas iekšienē. Vespere savā pagalam nepiedienīgajā izskatā tika grūsta viņam nopakaļ, un vīrs. kuru Bonds bija iedēvējis par "Korsikāni", to pavadīja, bārstīdams neķītrus izteicienus franču valodā. Bonds sekoja bez mudināšanas, lai nedotu kalsnajam iespēju palaist rokas.
Aiz viņiem nosprakstēja slēdzene.
Le Chiffre tagad stāvēja durvīs, kas veda uz telpu pa labi, un klusējot māja ar saliektu pirkstu, saukdams Bondu pie sevis.
Vesperi pa galeriju bīdīja uz mājas aizmugurējo dalu. Bonds pēkšņi pieņēma lēmumu.
Ar asu spērienu viņš atmuguriski trāpīja pa tievā vira apakšstilbiem, likdams sāpēm to uz mirkli paralizēt, un metās pakal Vesperei. Tā kā Bonds sasieto roku dēļ spēja darboties tikai ar kājām, viņa izredzes nebija pārāk lielas. Varēja vienīgi censties pēc iespējas vairāk kaitēt abiem miesassargiem un pārmīt kaut dažus vārdus ar Vesperi, uzmundrinot meiteni, lai tā nepadodas.
Kad Korsikānis cīņas gatavībā pagriezās pret viņu, Bonds ar labo kāju raidija spērienu tam pa cirkšņiem. Korsikānis zibenīgi atsprāga atpakaļ līdz sienai un, Bonda kājai noslīdot gar gurnu, izstiepa kreiso roku un stingrā tvērienā sagrāba uzbrucēja lielu.
Bonds zaudēja līdzsvaru, otra kāja paslīdēja, un viņš ar visu ķermeni smagi triecās pret zemi.
Kādu mirkli viņš gulēja ejas vidū, zaudējis elpu. Tad pieskrēja tievais un, sagrābis aiz apkakles, uzrāva gūstekni stāvus. Satvēris rokā pistoli, viņš ziņkārīgi palūkojās Bonda acīs, nesteidzoties noliecās un no visa spēka zvēla ar ieroča spalu pa Bonda apakšstilbiem. Bonds ievaidējās un saļima ceļos.
- Ja tas atkārtosies, es to pašu izdarīšu pa taviem zobiem, - tievais virs sliktā franču valodā piedraudēja.
Durvis aizcirtās, noslēpdamas skatienam Vesperi un Korsikāni. Bonds pagrieza galvu pa labi. Le Chiffre, panācies dažus soļus uz priekšu, pacēla pirkstu un vēlreiz ar žestu aicināja nākt pie viņa, pirmo reizi pa visu šo laiku ierunādamies.
- Nāciet šurp, dārgais draugs! Mēs velti šķiežam laiku.
Angliski Le Chiffre runāja bez akcenta. Viņa balss bija zema, maiga un mierīga, bez jebkādām emocijām. Tā varēja runāt ārsts, kurš aicina ienākt nākamo pacientu - histēri- ķi, kurš stridas ar māsiņu.
Bonds atkal sajutās vārgs un nespēcīgs. Tikai ists džiu-džilsa meistars spētu tik prasmīgi taupīt enerģiju un būt tik aukstasinīgs kā Korsikānis. Arī tievā vira mierīgās un pre cīzās kustības bija apbrīnas vērtas.
Bonds pakļāvīgi devās atpakaļ pa galeriju.
Viņam nebija nekā, ko parādīt šiem ļaudīm, ja nu vienigi svaigie nobrāzumi, kas iegūti, nemākulīgi pretojoties.
Kāpdams pāri slieksnim, Bonds saprata, ka tagad pilnīgi un galigi atrodas savu pretinieku varā.
17. nodaļa "Manu mīlulīt…"
Lielā, trūcīgā telpa bija iekārtota lētā franču art nouveau stilā [46] . Varbūt sākotnēji tā tikusi iecerēta kā dzīvojamā istaba, bet, spriežot pēc trauslās bufetes ar spoguļstikliem, augļu trauka, kura oranžā glazūra likās pagalam saplaisājusi. un diviem krāsotiem koka svečturiem, kas aizņēma visu tālāko sienu un nekādi nesaderējās ar izbalējušo rozā dīvānu telpas pretējā pusē, tā tikpat labi varēja būt ari ēdamistaba.
Tas tomēr nelikās īsti ticami, jo istabas centrā trūka ēdamgalda. Tur vāļājās tikai maza, nopleķota paklāja četrstūris ar futūristisku ainavu brūnos toņos.
Tieši pretī logam stāvēja šajā telpā gaužām neiederīgs - drīzāk tronim līdzīgs - ozolkoka krēsls ar sarkana samta sēdekli. Blakus tam bija novietots mazs galdiņš, uz kura atradās tukša karafe un divas ūdens glāzes, bet otrā pusē - pīts atzveltnes krēsls ar ieliektu sēdekli un bez polsterējuma.
Puspievērtas venēciešu logu žalūzijas aizsedza dalu ainavas, tomēr slīpie austošās saules stari, ielauzušies istabā, krita pār mēbelēm, košajām tapetēm un netīrajiem grīdas dēļiem.
Le Chiffre norādīja uz pīto krēslu.
- Tas mums derēs ideāli, - viņš teica tievajam. - Ātri sagatavo viņu un, ja pretojas, nedaudz piestrādā!
Viņš pagriezās pret Bondu. Platajā sejā nebija nekādas izteiksmes, un apaļās ačteles likās pilnīgi vienaldzīgas.