- Velc nost drēbes! Par katru pretošanās mēģinājumu Bezils tev salauzis vienu pirkstu. Mēs nedzenam jokus, un tavs veselibas stāvoklis mums ir pilnīgi vienaldzīgs. No tā, kāds būs sarunas iznākums, ir atkarīgs, vai tu vēl dzīvosi, vai mirsi jau pavisam drīz.
Viņš pamāja par Bezilu nosauktajam vīram un izgāja no istabas.
Kalsnā vīra pirmā darbiba bija visai savāda - viņš atvāza saliekamo nazi, ar kuru bija izgriezis caurumu Bonda mašīnas jumtā, un, pievilcis tuvāk pīto krēslu, izgrieza no tā sēdekļa vietu.
Atkal pienācis pie Bonda, viņš iebāza neaiztaisīto nazi žaketes krūšu kabatā kā parastu pildspalvai un, pagriezis gūstekni pret gaismu, atbrīvoja tā rokas no virves. Pēc tam viņš 110 jauna paņēma nazi labajā rokā un nostājās blakus.
- Vi te!*
Bonds stāvēja, braucīdams sāpošās delnu locītavas, un klusībā prātoja, cik daudz laika viņš tiem atņemtu pretojoties. Šādās pārdomās viņš bija kavējies tikai vienu acumirkli, tomēr kalsnais vīrelis jau paliecās uz priekšu, ar veiklu brīvās rokas kustību satvēra Bondu aiz žaketes apkakles un nogrūda zemē, atlauzdams atpakaļ viņa rokas. Bonds, labi zinādams šo seno policijas tvērienu, aši nometās uz viena ceļgala un pārsvieda uzbrucēju sev pāri. vienlaicīgi aizlidinot pa gaisu arī viņa nazi, kurš nokrita zemē tieši aiz muguras. Kaut kas nošņirkstēja, un Bonds sajuta aukstu metālu pārslīdam miesai. Asais asmenis bija pāršķēlis žaketes audumu visā muguras garumā, un Bonda pleci pēkšņi kļuva kaili, jo abas žaketes puses noslīdēja uz priekšu.
Viņš nolamājās un pielēca kājās. Arī pretinieks jau bija nostājies iepriekšējā pozā un satvēris rokā nazi. Bonds atļāva abām žaketes daļām nokrist uz grīdas.
- Allez.[47] - tievais vīrs nošņāca, un šoreiz balsi varēja just aizkaitinājumu.
Bonds paskatījās viņam acīs un lēnām sāka vilkt nost kreklu.
Klusiem soļiem istabā atgriezās Le Chiffre. Rokā viņš turēja katliņu, no kura plūda kafijas smarža. Viņš nolika to uz mazā galdiņa blakus logam kopā ar diviem citiem mājsaimniecības priekšmetiem - trīs pēdas garu savītu niedru tepiķu dauzāmo un koka grebjamo duncīti.
Ērti iekārtojies tronim līdzīgajā krēslā un ielējis vienā no glāzēm mazliet kaiijas, viņš ar kāju pagrieza pret sevi niedru krēslu, kura sēdekļa vietā tagad rēgojās vairs (ikai ovāls koka rāmis.
Bonds pilnīgi kails stāvēja istabas vidū, un uz viņa bālās ādas spilgti izcēlās daudzie nobrāzumi, bet pelēkajā sejā atspoguļojās pārgurums un apziņa par gaidāmo.
- Sēdies, - Le Chiffre pamāja uz krēslu sev pretī.
Bonds paklausīja.
Tievais virs attina auklu un piesēja Bonda delnu locītavas pie krēsla paročiem, bet potītes - pie krēsla kājām, tad divas reizes aptina auklu ap viņa krūtīm zem padusēm un izvēra cauri spraugām krēsla atzveltnē. Mezgli tika profesionāli sasieti, un stingri nostieptā aukla sāpigi iegriezās Bonda miesā. Krēsla kājas bija pietiekami atstatu viena no otras, un Bonds juta, ka nespētu to pat sašūpot.
Viņš bija neaizsargāts kā visīstākais cietumnieks, turklāt kails.
Sēžamvieta un ciskas izspiedās cauri sēdekļa rāmim.
Le Chiffre pamāja tievajam vīram, un tas klusi atstāja istabu un aizvēra aiz sevis durvis. Uz galda bija paciņa "Gauloises" un šķiltavas. Le Chiffre aizkūpināja cigareti un iemalkoja kafiju, tad paņēma no niedrēm pīto tepiķu dauzāmo un, ērti atstutējis sev pret ceļgalu tā rokturi, ļāva otram galam balstīties uz grīdas tieši zem Bonda sēžamvietas.
Viņš uzmanīgi un pat mazliet sirsnīgi paskatījās gūstekņa acis, taču tad uz ceļgala atbalstītā roka pēkšņi saspringa.
Sāpes bija neciešamas. Bonda ķermenis izliecās nevaldāmās spazmās. Seja savilkās aizturētā kliedzienā, bet lūpas saspringa, atsedzot zobus. Viņa galva krampjaini atliecās, un kļuva redzamas spēji pietūkušās kakla dzīslas. Visi muskuļi uz sitienu bija reaģējuši kā uz elektrisko strāvu, bet pirksti tik krampjaini sažņaudzās, ka locītavas šķita palikušas pilnigi bez asinīm. Tad ķermenis atslāba un pārklājās ar sviedru pērlītēm. Viņš izdvesa rupju gārdzienu.
Le Chiffre gaidīja, kad Bonds atvērs acis.
- Nu, kā ir, manu mīlulīt? - Viņš tēvišķīgi pasmaidīja. - Vai tas padara bildi skaidrāku?
Sviedru lāse no Bonda zoda nopilēja uz krūtīm.
- Es domāju, tagad mēs varētu ķerties pie lietas. Varbūt tu pratīsi visai driz tikt ārā no ķezas, kurā pats esi iekūlies. - Viņš izpūta kuplu dūmu mutuli un brīdinādams spēji trieca savu spīdzināšanas rīksti pret grīdu tieši zem Bonda krēsla.
- Manu mīlulīt, - Le Chiffre runāja gādīga tēva tonī, - pietiks ampelēties kā puikam, spēlējot indiāņus. Tu nejauši esi iesaistījies pieaugušo darīšanās un droši vien jau atskārtis, ka šī pieredze var izrādīties samērā sāpīga. Tev vēl jāpaaugas, puisīt. Tava Londonas auklīte nudien nerīkojās prātīgi, sūtīdama tevi šurpu, apbruņojušos tikai ar spainīti un lāpstiņu. Tiešām nepārdomāti, bet tev pašam - pagalam neveiksmīgi. Un tagad metīsim jokus pie malas, dārgais draugs, lai gan es esmu pārliecināts, ka tev, zēniņ, mana pamācošā vakara pasaciņa nebūt neliekas pārāk gara.
Pēkšņi viņš atmeta savu ķircinošo toni un uzlūkoja Bondu skarbi un nikni.
- Kur ir nauda?
Bonda asinim pieplūdušās acis tukši raudzījās viņam pretī.
Atkal tika raidīts pletnes sitiens, un atkal Bonda augums ķēmīgi izliecās.
Le Chiffre pagaidīja, kamēr upura sirds mazliet atgūst ritmu un apdullušās acis atkal atveras.
- Varbūt man vajadzētu sniegt dažus paskaidrojumus. Es turpināšu piestrādāt pie tava ķermeņa visjūtīgākajām vietiņām, līdz tu atbildēsi uz maniem jautājumiem. Es nepazīstu žēlastības un netaisos atmaigt. Tev nav ne mazākā iemesla cerēt uz apžēlošanu pēdējā bridi, nedz ari uz bēgšanas iespējamību. Šī nav pasaciņa, kur ļaundaris tiek sakauts, bet varonis iegūst balvu un apprec daiļavu. Diemžēl jāteic, ka dzīvē viss ir savādāk. Ja turpināsi tiepties, mēs tevi spīdzināsim, līdz tu būsi uz ārprāta robežas. Tad atvedīsim skuķi un ķersimies pie viņas tavu acu priekšā. Ja ar to nepietiks, mēs jūs abus nomocīsim līdz nāvei, un tad man nekas cits neatliks, kā pamest jūsu līķus šeit un doties pāri robežai, kur mani jau gaida kāds kluss namiņš. Tur es uzsākšu nodarboties ar kaut ko noderīgāku un ienesīgāku un līdz sirmam vecumam mierīgi dzīvošu draudzīgā ģimenē, kuru pilnīgi noteikti izveidošu. Nu tu redzi, mīlulīt, ka man nav ko zaudēt. Ja tu man iedosi naudiņu, labāk būs mums abiem, ja nē, es tikai paraustīšu plecus un rīkošos pa savam.