Le Chiffre apklusa, un viņa plauksta atkal apņēma putekļu dauzāmā kātu. Bonda miesa sūrstēja pat no niedru pieskāriena.
- Tev, mans dārgais draugs, atliek tikai cerēt, ka es pietaupīšu tev sāpes un pasaudzēšu tavu dzīvību. Citas izvēles nav. Absolūti nekādas. Nu, kā būs?
Bonds aizvēra acis un sagatavojās ciešanām. Viņš zināja, ka visgrūtāk ir paciest spīdzināšanas sākumu. Darbojas tā saucamā agonijas parabola. Sāpes pakāpeniski pieaug, lidz sasniedz galējo robežu, kad nervi ir notrulinājušies - to reakcija pavājinās un iestājas bezsamaņa vai nāve. Bonds klusībā lūdzās, kaut drīzāk nokļūtu līdz šai virsotnei un viņa gars šajā ceļā nesalūztu. Ratu ripošanu no kalna lejā, lidz pat melnajam akacim, varēs paciest vieglāk.
Viņa kolēģi, kuri bija pārdzīvojuši spīdzināšanu pie vāciešiem vai japāņiem, tika stāstījuši, ka tās beigās iestājas tāda kā brīnišķīga miera un tvīksmes sajūta, kas var novest pat pie seksuāla pārdzīvojuma, kad sāpes pārvēršas baudā, bet naids un bailes, ko izjūt pret mocītājiem, kļūst par mazohistisku pieķeršanos. Spēt neizrādit šo eiforiju ir augstākā gribasspēka pārbaude. Ja spīdzinātājs to uztvēra, tas vai nu tūlīt upuri nogalināja, lai aiztaupītu sev liekas pūles, vai ari ļāva tā nerviem atkopties un tad sāka visu no jauna.
Bonda acis nedaudz pavērās.
Le Chiffre to jau bija gaidījis, un niedru moku riks kā klaburčūska 110 jauna pacēlās sitienā. Tā dzēla atkal un atkal, tā ka Bonds nespēja apslāpēt kliedzienu, bet viņa ķermenis krēslā lēkāja kā aukliņu vadīta marionete.
Le Chiffre rimās tikai tad, kad Bonda krampju lēkmes jau bija kļuvušas pavisam trulas. Kādu laiku viņš sēdēja, malkodams kafiju un raukdams pieri kā ķirurgs, kas vēro sava pacienta kardiogrammu sarežģītas operācijas laikā.
Kad Bonda plakstiņi nodrebēja, viņš sita atkal, bet šoreiz jau daudz nepacietigāk.
- Mēs zinām, ka nauda atrodas kaut kur tavā istabā, - viņš teica. - Tu izņēmi no kases čeku par četrdesmit miljoniem franku, un es zinu, ka tu devies atpakaļ uz viesnīcu, lai to tur noslēptu.
Bonds brīnījās, cik pārliecināti Le Chiffre to pateica.
- Tūlīt pēc tam tu aizgāji uz naktsklubu, - turpināja Le Chiffre, - bet četri mani vīri ieradās viesnīcā, lai pārmeklētu tavu istabu.
"Munci būs viņam palīdzējuši," nodomāja Bonds.
- Tavās bērnišķīgajās slēptuvītēs mēs atradām daudz krāmu. Tualetes poda ūdens- tvertnes pludiņš glabāja mazu, interesantu šifra strēmelīti, bet zem atvilktnes dibena bija pielīmēti šādi tādi dokumenti. Tavas mēbelī- tes ir sadalītas gabalos, bet aizkari, gultasveļa un drēbes - sīkās skrandās. Tika pārmeklēts katrs spridis, un viss, kas bija kaut kur piemontēts, nu ir atmontēts. Atklāti sakot, tev nelaimējās, ka mēs neatradām čeku. Ja mēs to būtu atraduši, tu tagad mierīgi čučētu savā gultiņā, varbūt ar daiļo Lindes jaunkundzīti blakus. - Viņš zvēla atkal.
Cauri sarkanajai miglai acu priekšā Bonds redzēja Vesperes tēlu. Viņš iedomājās, ko abi miesassargi tagad ar meiteni dara. Tie jau nu neatstās iespējas neizmantotas, pirms nodos gūstekni Le Chiffre rokās. Viņš iedomājās biezās, siekalainās Korsikāņa lūpas un kalsnā nesteidzīgo brutalitāti. Nabaga neaizsargātajai būtnei to visu nāksies izbaudīt uz savas ādas. Tik bezpalīdzīgai kā mazam dzīvnieciņam.
Le Chiffre turpināja spriedelēt.
- Spidzināšana ir šausmīgs izgudrojums, - to sakot, viņš aizsmēķēja jaunu cigareti, - un spīdzinātājam nav jābūt īpaši asprātīgam, it īpaši, ja pacients, - viņš apmierināti pasmaidīja, izrunājot šo vārdu, - ir vīrietis. Redzi, mans dārgais Bond, ar vīrieti nav nepieciešams būt izsmalcinātam. Ar tik vienkāršu instrumentu kā šis, vai ar jebkuru citu, vīrietim var sagādāt tik stipras sāpes, cik vien tas vispār ir iespējams un nepieciešams. Netici tam, ko esi lasījis grāmatās par karu. Par šo metodi labākas nav. Tā rada ne vien tūlītējas ciešanas, bet arī domu par to, ka tava vīrietība palēnām tiek sasista lupatās, un, ja tu nepadosies, šī akta beigās vairs nevarēsi saukt sevi par vīrieti. Tai, manu dārgo Bond, ir jābūt briesmīgai apziņai, ka tevi sagaida lēnas agonijas krampju virkne, kas plosīs tavu ķermeni un tavu prātu, lidz pienāks bridis, kad tu vairs to nespēsi izturēt un lūgsies mani, lai drīzāk padaru tev galu. Tas ir nenovēršami, ja vien tu man nepateiksi, kur esi noslēpis naudu.
Viņš ielēja savā krūzē kafiju un izdzēra - lūpu kaktiņos iegūla brūnas svitras.
Bonda mute raustījās, cenšoties kaut ko pateikt. Beidzot viņš spēja izgrūst griezīgu skaņu.
- Dzert, - Bonds lūdza, un viņa mēle mēģināja samitrināt izkaltušās lūpas.
- Protams, manu mīlulīt, cik neapdomīgi 110 manas puses. - Le Chiffre ielēja mazliet kafijas otrā glāzē. Uz grīdas ap Bonda krēslu sviedru lāses bija iezīmējušas tumšu apli.