- Bez šaubām, ka ir nepieciešams samitrināt tavu mēli.
Le Chiffre nolika tepiķu dauzāmo zemē starp savām resnajām kājām, uzslējās stāvus, apgāja Bondam apkārt un nostājās viņam aiz muguras. Ar vienu roku saņēmis Bonda sasvīdušos matus, viņš atlieca galvu atpakaļ un lēnītēm, tā, lai upuris neaizritos, lēja viņa rīklē kafiju. Pēc brīža mocītājs atlaida matus un ļāva Bonda galvai brivi nokrist atpakaļ uz krūtīm. Atgriezies savā vietā, Le Chiffre atkal paņēma tepiķu dauzāmo.
- Nauda tev nepalīdzēs. - Likās, ka Bonds saņēmis pēdējos spēkus, lai to pateiktu. - Pēc tās policija tevi sadzīs rokā.
Pārguris no piepūles, viņš atkal nokāra galvu. Bonds mazliet, bet patiešām tikai mazliet pārspīlēja savu fizisko sabrukumu. Noderēja jebkas, lai tikai novilcinātu laiku, attālinot nākamo sāpju impulsu.
- Ai, mīļo puisīt, es nudien aizmirsu tev pastāstīt. - Le Chiffre viltīgi smaidīja. - Mēs taču pēc draudzīgā mača satikāmies ārā, pie kazino. Tu teici, ka esot spēlējis tikai sporta pēc, un piedāvāji revanšu - vēl vienu spēli tikai starp mums abiem. Tas, protams, bija ļoti cēli. Tu rīkojies kā īsts angļu džentlmenis. Tomēr šai reizē tu diemžēl zaudēji, un tas tev tik ļoti sabojāja garastāvokli, ka tu pasiti asti gaisā un tai pašā naktī aizdrāzies no Rojālas nezināmā virzienā. Tomēr, tā kā tu patiešām esi īsts džentlmenis, tu atstāji zimiti, kurā visu paskaidroji, lai man nebūtu nekādu grūtību tevi un tavu čeku sameklēt. Redzi, mīļo zēn. viss ir labi pārdomāts, un tev par mani nav jāraizējas. - Un viņš nekaunīgi ieķiķinā- jās. - Vai turpināsim? Manā rīcībā ir laiks vai vesela mūža garumā, un, godigi sakot, mani ļoti interesē, cik ilgi vīrietis spēj izturēt šāda veida… khm… iedrošināšanu. - Un viņš no- švīkstināja pret grīdu niedru pletni.
"Tātad tāds ir iznākums," nodomāja Bonds, sirdij pagurstot. "Nezināmā virzienā…" Tas nozīmē jebkur - zem zemes, jūras dzelmē vai, pavisam banāli, zem sasistā bentlija. Tomēr, ja viņam bija lemts mirt tagad, varēja jau arī paciesties un to izbaudīt . Viņš vairs necerēja, ka Metiss vai Leiters pagūs ierasties laikā, bet varbūt viņi paspēs notvert Le Chiffre, pirms tas paspējis nozust. Pulkstenis droši vien bija jau septiņi. Mašīna ap šo laiku varēja būt jau atrasta. Lai gan viņš sevi nolēma elles mokām, tomēr, jo ilgāk Le Chiffre varēs turpinās šo spīdzināšanu, jo ticamāka bija iespēja, ka viņš tiks atriebts.
Bonds pacēla galvu un ieskatījās Le Chiffre sejā.
Viņa acu baltumi tagad bija sasārtuši - tās izskatījās kā divi šķīvīši, kuros asiņu mērcē peldas pa mellenei. Platās sejas mitrā āda šķita dzeltenīga it visur, kur to nesedza biezie bārdas rugāji. Kafijas pēdas lūpu kaktiņos pastiepa muti tādā kā neīstā smaidā, bet visu seju bija iesvītrojušas ēnas, kas krita no venēciešu logu žalūzijām.
- Nē, - Bonds apņēmīgi sāka, - tu…
Le Chiffre ierūcās un mežonīgā niknumā atsāka savu nežēlīgo darbu. Ik pa brīdim viņš ierēcās kā zvērs.
Pēc desmit minūtēm Bonds jau bija iegrimis svētlaimīgā bezsamaņā.
Tajā pašā brīdī Le Chiffre pārtrauca mocīšanu un ar brīvo roku notrauca no sejas sviedrus. Tad, paskatījies pulkstenī, pieņēma lēmumu.
Viņš piecēlās un nostājās aiz saļimušā, sviedriem klātā stāva. Bonda seja un ķermenis virs vidukļa vairs neatgādināja dzīva cilvēka miesu. Tikai sirds apvidū viegli pulsējošā āda liecināja, ka viņš vēl nav miris.
Le Chiffre saņēma Bonda ausis un sāka tās berzēt. Tad pārliecās viņam pāri un vairākas reizes spēcīgi iepļaukāja pa vaigiem. Bonda galva pēc katra sitiena šūpojās no viena sāna uz otru. Palēnām viņa elpošana atjaunojās, un pār lupām pārvēlās nomocīta dzīvnieka kunksts.
Le Chiffre paņēma glāzi, ielēja Bonda mutē nedaudz kafijas, bet atlikumu uzšļakstija uz viņa sejas. Bonda acis lēnām atvērās.
Le Chiffre atgriezās pie sava krēsla un, aizdedzinājis cigareti, domīgi aplūkoja asiņu peļķi zem nekustīgā ķermeņa sev pretī.
Bonds ievaidējās vēlreiz. Viņa acis atvērās un apdullušu skatienu vērās mocītājā.
Le Chiffre ierunājās.
- Viss ir beidzies, Bond. Tagad mēs tevi piebeigsim. Vai tu saproti? Nevis nogalināsim, bet piebeigsim. Un tad ķersimies klāt tam skuķim un paskatīsimies, kas no jums abiem paliks pāri.
Viņš pasniedzās galda virzienā.
- Atvadies, Bond!
18. nodala
Akmenscietā seja
Likās gluži neticami dzirdēt vēl trešo balsi. Stundu ilgās spīdzināšanas laikā bija skanējuši Le Chiffre uzdotie jautājumi un viņa paša slāpētie atbildes vaidi. Liii gan Bonda sajūtas bija tiktai notrulinājušās, ka viņš tikko spēja uztvert ārpasauli, tomēr svešā balss vienā mirkli lika atgūties. Viņš atkal spēja gan redzēt, gan dzirdēt. Bonds uztvēra saspringto klusumu, kas iestājās pēc viena pusčukstus izteiktā vārda, un redzēja, kā Le Chiffre galva lēnām paceļas un sejā uzplaiksni apjukums un neticīgs pārsteigums, kurš lēnām pārvēršas izbailēs.
- Stop! - aizsmakusi balss klusu pavēlēja.
Bonds dzirdēja kādu no aizmugures klusu
tuvojamies.
- Met zemē! - balss turpināja.
Bonds redzēja, kā, Le Chiffre plaukstai paklausīgi atveroties, zemē nokrīt nazis, un izmisīgi centās izlasit sava mocītāja sejā, kas īsti noliek lur, aiz muguras, bet tā atspoguļoja vienīgi stulbu neizpratni un šausmas. Lai gan Le Chiffre lūpas sakustējās, pār tām izspruka tikai spalgs "hik". Gaļīgie vaigi trī- cēja, kad viņš centās samitrināt izkaltušo muti, lai kaut ko pateiktu. Klēpi gulošās rokas patvaļīgi raustījās. Viens no atnācējiem nedaudz sakustējās, sniedzoties pie viņa kabatas, bet tad pēkšņi atsprāga nost, un Bonds minēja, ka pret vīru droši vien liek vērsts ieroča stobrs.