Uz bridi iestājās klusums.
- SMERŠ.
Ar krītošu intonāciju, it kā nekas cits vairs ari nebūtu pasakāms, šis vārds beidzot izlauzās pār Le Chiffre lūpām. Tas visu izskaidroja. Tas pielika punktu.
- Nē, - viņš pretojās, - nē, es… - bet mēle sapinās.
Varbūt Le Chiffre bija gribējis kaut ko paskaidrot, atvainoties, tomēr tas, ko viņš redzēja atnācēju sejās, lika saprast, ka viss būtu veltīgi.
- Abi tavi vīri ir pagalam. Tu esi muļķis, zaglis un nodevējs. Mani atsūtīja no Padomju Savienības, lai tevi novāktu. Tev paveicies, ka man ir tik vien laika, lai tevi nošautu. Ja būtu savādāk, es izpildītu rīkojumu un liktu tev mirt nežēlīgās mokās. Tam postam, ko tu esi nodarījis, mēs neredzam robežu.
Piesmakusī balss aprāvās. Istabas klusumā varēja dzirdēt Le Chiffre sēcošo elpu.
Ārā aiz loga čivināja putni, daba modās jaunai dienai. Saules stari sildīja jau stiprāk, un sviedru lāses uz Le Chiffre sejas spoži mirdzēja.
- Vai atzīsti savu vainu?
Bonds sasprindzināja gribasspēku, pūlēdamies nezaudēt samaņu. Viņš centās koncentrēt skatienu un papurināt galvu, lai sakopotu domas, bet nervu sistēma bija it kā atslēgta un muskuļi neklausija prātam. Vienīgais, ko viņš spēja, bija fokusēt skatienu uz pelēcīgo seju sev priekšā un izvalbītajām acīm tajā.
Tieva siekalu stīdziņa iztecēja no atvērtās mutes un palika karājamies lūpu kaktiņā.
- Jā, - šī mute teica.
Atskanēja "puff - ne skaļāks, kā no zobu pastas tūbiņas izspiežot gaisa burbuli, tad iestājās klusums. Le Chiffre sejā pēkšņi uzradās vēl viena acs - tieši starp abām pārējām, pieres vidū virs resnā deguna. Maza melna actiņa bez skropstām un uzacīm…
Dažas sekundes visas trīs acis vēl it kā pārlūkoja istabu, tad seja sāka slīdēt uz sāniem, un abas malējās acis noraustīdamās pavērsās pret griestiem. Smagā galva nokrita uz labā pleca, tad ķermeņa augšdaļa sagrīļojās un pārkārās pāri krēsla parocenim, it kā Le Chiffre kungam būtu kļuvis slikti. Papēži nedaudz pašļūca pa grīdu uz priekšu, un ķermenis sastinga.
Tagad augstais, tronim līdzīgais krēsls bezkaislīgi turēja savās koka rokās līķi.
Aiz Bonda muguras kaut kas gandriz nemanāmi sakustējās. Kāda roka satvēra viņa zodu un atgāza atpakaļ galvu.
Mirkli Bonds bija spiests skatities divās spožās acīs, kas lūkojās uz viņu caur melnu masku. Seja zem platās cepures malām uz dzeltenbrūnā lietusmēteļa fona likās cieta kā akmens. Tas bija viss, ko uztvēra Bonda apziņa, pirms viņa zods tika atlaists un galva noslīga atpakaļ uz krūtīm.
- Tev veicas, - teica balss. - Neesmu saņēmis pavēli tevi novākt. Toties es tev atstāšu savu vizītkarti. Tu esi spēlmanis un labi proti savu lietu. Kādu dienu tu, iespējams, spēlēsi pret kādu no mums. tāpēc būs derīgi tevi iezīmēt kā spiegu.
Svešais apgāja apkārt Bondam un nostājās pie viņa labā pleca.
Atskanēja ass klikšķis, atvāžoties nazim. Bonda redzes laukā parādījās pelēka piedurkne, no kuras rēgojās netīra balta krekla aproce un spalvaina roka, kura turēja mazu duncīti. Uz mirkli tā sastinga virs Bonda labās plaukstas, kas bija cieši piesieta pie krēsla paroča. Tad dunča asmens iegrieza plaukstas virspusē trīs taisnas švīkas un ceturto, kas savienoja iepriekšējās tieši zem pirkstu kauliņiem. No šī apgāztā "m" burta uz grīdas sāka pilēt asinis.
Sāpes, salīdzinot ar iepriekš pārdzīvoto, bija niecīgas, tomēr ar to pietika, lai Bonds atkal zaudētu samaņu.
Klusi soli aizčabēja pāri istabai, ar tikko saklausāmu būkšķi aizvērās durvis.
Cauri aizvērtajam logam telpā plūda dzī- vespriecigās vasaras skaņas. Uz sienas augstu pie griestiem, kā tievos diedziņos iekārti, trīsuļoja divi sārtas gaismas plankumiņi. Šos baisos saules zaķīšus bija radījusi saule, kas, izlauzusies caur žalūzijām, rotaļājās asinspeļ- ķēs uz grīdas.
Laikam ritot, sārtie zaķiši pārvietojās pa sienu uz priekšu un auga aizvien lielāki.
19. nodala
Baltā telts
Ja sapnī tu saproti, ka sapņo, tad drīz pamodīsies.
Nākamās divas dienas Džeimss Bonds at radās tieši šādā stāvoklī, tomēr samaņu nespēja atgūt. Viņš it kā no malas vēroja pats savus sapņus, taču nepūlējās tajos iejauk- lies, lai gan daudzi no tiem bija paralizējoši baisi un sāpīgi. Viņš apzinājās, ka guļ gultā uz muguras, bet nevarēja pakustēties. Tad Bonds sajuta, ka ap gultu uz neilgu bridi sapulcējas ļaudis, tomēr viņš nespēja atvērt acis un atgriezties reālajā dzīvē.
Viņš jutās drošāk šajā tumsā un izmantoja to kā patvērumu.
Trešās dienas rītā asiņains murgs viņu, drebošu un nosvīdušu, atrāva īstenībā. Uz Bonda pieres gulēja kāda plauksta, kuru viņš atcerējās redzējis arī sapnī. Viņš centās pacelt roku un nogrūst šo plaukstu no savas pieres, bet nespēja pakustēties, jo bija piesaitēts pie gultas. Kaut kas līdzīgs balta zārka vākam traucēja, saskatīt gultas kājgali un pašam savu ķermeni. Viņš gribēja izkliegt visneķītrākos lamu vārdus, taču tas prasītu pārāk daudz spēka. Vienīgais, ko viņš spēja izdvest šajā brīdī, bija vārgs šņuksts. Tad pār Bonda vaigiem sāka plūst bezspēcības asaras, un viņam kļuva pašam sevis neciešami žēl.
Atskanēja sievietes balss, kura palēnām, neatlaidīgi ielauzās viņa apziņā. Tā bija laipna un lēnīga, un Bonds saprata, ka runātāja nevēl viņam ļaunu, bet, gluži otrādi, mierina. Tomēr viņš nespēja noticēt. Viņam likās, ka tas ir tikai apmāns un jau pēc mirkļa atkal sāksies mocības. Tomēr, kad Džeimss sajuta, ka viņa seju maigi noslauka ar mīkstu drāni- ņu, kas smaržo pēc lavandas, viņš atkal iegrima sapņos.