- Es domāju, ka viņš ir braucis no Ļeņin- gradas caur Varšavu uz Berlīni, - teica Bonds. - No Berlines ir daudz iespēju doties uz jebkuru vietu Eiropā. Tagad viņš noteikti jau ir mājās un uzklausa pārmetumus, ka atstājis mani dzīvu. Šķiet, ka viņi ir savākuši krietnu faktu materiālu no tām dažām reizēm, kad mūsu celi krustojušies, man pildot M. uzdotos darbiņus. Pats viņš laikam domā, ka ir bijis ārkārtīgi asprātīgs, iegriezdams man plaukstā šo zīmi.
- Ko tas nozīmē? - nesaprata Metiss. - Ārsts minēja, ka tev rokā iegriezts kaut kas līdzīgs otrādi apgrieztam "m" ar pagarinātu astīti augšpusē. Viņš neteica, ka tam varētu būt kāda nozīme.
- Es jau pats ari tam spēju uzmest tikai īsu acumirkli, pirms atslēdzos, tomēr vēlāk, pārsiešanas laikā, esmu šo meistardarbu aplūkojis vairākkārt, un man šķiet, ka tas varētu būt krievu burts "Š" - tas patiešām izskatās līdzigs apgāztam "m" ar astīti. SMERŠ ir saīsinājums no SMERĶ ŠPIONAM - nāvi spiegiem -, un viņam liekas, ka nu ir mani iezīmējis kā spiegu. Tas, protams, nav nekas patīkams, jo, kad atgriezīšos Londonā, M. droši vien liks man vēlreiz iet slimnīcā, lai pārstādītu ādu. Bet patiesībā tas mani vairs neuztrauc, jo esmu nolēmis iesniegt atlūgumu.
Metisam pārsteigumā pavērās mute.
- Atlūgumu? - viņš neticīgi pārvaicāja. - Kāda velna pēc?
Bonds novērsa skatienu un izlikās pētām savas apsaitētās rokas.
- Kad no manis tur centās izsist putekļus. - viņš teica, - man pēkšņi sāka iepatikties doma, ka varētu vēl padzīvot. Pirms Le Chiffre sāka, viņš izmeta frāzi, kas iespiedusies man atmiņā. "Spēlēt indiāņus." Viņš teica, ka es rotaļājoties kā puišelis. Tagad man liekas, ka varbūt Le Chiffre bija taisnība.
- Redzi, - Bonds turpināja, vēl joprojām skatīdamies uz saviem apsējiem, - jaunībā tev liekas, ka skaidri redzi, kur ir melns, kur balts, bet, kad tu kļūsti vecāks, to izšķirt nākas aizvien grūtāk. Skolā tev ar karotīti ielej mutē, kuri ir varoņi, kuri - ļaunie ienaidnieki, un tu audz liels un vēlies kļūt par varoni, kas nokaus ļaunos.
Viņš iecirtīgi pavērās Metisā.
- Tā nu ir sanācis, ka divu pēdējo gadu laikā es esmu nogalinājis divus ļaunos. Pirmais bija Ņujorkā. Japāņu šifrēšanas speciālists mēģināja uzlauzt mūsu kodus Rokfelle- ra centra trīsdesmit sestajā stāvā, kur ir Japānas konsulāts. Es paslēpos pretimesošā debesskrāpja četrdesmitajā stāvā un mierīgi pāri ielai vēroju viņa darbošanos. Tad man atsūtīja kolēģi no mūsu Ņujorkas biroja un pāris trīsdesmit trešā kalibra remingtonu ar optisko tēmēkli un klusinātāju. Mēs uzdabū- jām tos augšā līdz manai slēptuvei un vairākas dienas nosēdējām, gaidot pateicīgu bridi. Puisis izšāva sekundi pirms manis. Viņa uzdevums bija tikai izsist caurumu logā, lai es varu trāpīt japānim. Lode laikam aizslīdēja gar stiklu, Dievs vien zina, kurā virzienā, taču, kad šāvu es, mērķēdams nule izsistajā caurumā, trāpiju japānim tieši starp zobiem, kad tas, muti pavēris, pēkšņi pagriezās pret logu, lai redzētu, kas tur notiek.
Bonda balss piesmaka.
- Darbiņš tika padarīts diezgan tīri, bez lieka trača, no trīssimt jardu liela attāluma. Nekāda personīga kontakta. Nākamā reize Stokholmā nebija tik patīkama. Tur es nogalināju norvēģu dubultaģentu, kas spēlēja pret mums vāciešu labā. Pateicoties viņam, tiem jau bija izdevies saņemt gūstā divus mūsu vīrus. Arī šoreiz visam vajadzēja notikt klusi un mierīgi. Tieši tāpēc es izvēlējos viņa guļamistabu un nazi, bet tas nelga ilgi pretojās. Šo divu nopelnu dēļ man piešķīra dubultnulles. Pašam likās, ka esmu gudrāks par gudru, jo ieguvu stiprā un neuzveicamā reputāciju. Dubultnulles pie mums var saņemt tas, kurš spēj nogalināt aukstasinīgi un neatstājot pēdas. Tik tālu, - viņš paskatījās uz Metisu, - viss izskatās vienkārši brīnišķīgi. Varonis nogalina divus ļaundarus, bet tad varonis Le Chiffre ķeras klāt ļaundarim Bondam. Un ļaundaris Bonds, kurš zina, ka patiesībā nemaz nav ļaundaris, sāk saprast, ko domāja tie divi viņa paša upuri. Tad vairs nav tik viegli izšķirt, kas ir kas. Protams, - viņš aši turpināja, neļaudams Metisam neko iebilst, - patriotisma jūtas dara savu un liek visam izskatīties nevainojami. bet šis valsts mēroga skatījums man šķiet novecojis. Šodien mēs cīnāmies pret komunismu. Lai tā būtu. Bet, ja darbība risinātos pirms piecdesmit gadiem, tad pašreizējie konservatīvisma lozungi mūsos raditu tādu pašu sašutumu, kā šodien komunisma saukļi, un mums liktu doties cīņā, lai tos iznīcinātu. Vēstures gaita kļūst aizvien straujāka, un varoņi un ļaundari mainās lomām.
Metiss, paraudzijies Bondā pārsteigumā ieplestām acīm, paplikšķināja draugam pa plecu un mierinādams saņēma viņa roku.
- Tu gribi teikt, ka dārgais Le Chiffre, kurš darīja, ko varēja, lai tevi pārvērstu einuhā, nevar tikt kvalificēts kā ļaundaris? - viņš vaicāja. - Kad tu tā runā, varētu likties, ka viņš tev sitis pa galvu, nevis… - Metiss zīmīgi pamāja uz gultas kājgaļu. - Pagaidi tikai, kad M. tevi sūtīs neitralizēt vēl kādu le chiffre. Varu saderēt, ka divreiz viņam nebūs jāatkārto. Un kā tad ar SMERŠ? Es tev teikšu, man nemaz nepatīk doma, ka viņi skraida apkārt pa Franciju un nogalina ikvienu, kas izskatās pēc viņu tik dārgās valsts iekārtas nodevēja. Tu taču esi sasodīts anarhists.
Bonds iesmējās.
- Protams, protams, - viņš sacīja. - Piesauc vien katra vārda galā mūsu draugu Le Chiffre. Kas gan varētu būt vienkāršāk, kā pasludināt viņu par pašu Sātanu. It īpaši man, jo tieši man viņš sagādāja sātaniskas mokas. Ja viņš tagad šeit ierastos, man varbūt arī rastos vēlēšanās apgriezt viņam sprandu uz līdzenas vietas, taču es to nedarītu, lai gan lam būtu attaisnojums - atriebība. Varbūt tāpēc, ka manī notikusi morāles normu inventarizācija, bet varbūt savas valsts dēļ.