Metiss atvēra durvis un nostājās uz sliekšņa.
- Mēģini veidot ap sevi pasauli no dzīvajiem, miļo Džeims. Par tiem cīnīties ir vienkāršāk, nekā par principiem. - Viņš iesmējās. - Un neliec man tevi vilties!
Viņš pamāja un aizvēra aiz sevis durvis.
- Pagaidi! - iesaucās Bonds.
Steidzīgi soļi jau attālinājās pa gaiteni.
21. nodala
Vespere
Nākamajā dienā Bonds lūdza paaicināt Vesperi. Iepriekš viņš to nebija vēlējies redzēt, lai gan zināja, ka meitene katru dienu ierodas aprūpes centrā apjautāties par drauga veselību. Vairākkārt viņa bija atsūtījusi ziedus. Bondam puķes nepatika, un viņš lūdza, lai kopēja tās atdāvina kādam citam pacientam. Pēc divām šādām reizēm ziedi vairs neparādījās. Bonds nebija vēlējies Vesperi aizvainot, viņš vienkārši negribēja, lai tuvumā atrastos lietas, kas atgādina sievietes. Puķes it kā lūdza sniegt atzinību to dāvātajai, kas izrādīja rūpes un pieķeršanos. Bondu tas kaitināja. Viņš necieta, ka tiek lutināts, jo tādos brīžos jutās kā klaustrofobijas slimnieks.
Bonds pagura, cenzdamies izprātot, kā likt Vesperei to saprast un vai vajadzētu lūgt viņai izskaidrot savu neizprotamo uzvedību, jo baidījās, ka jebkura atbilde varētu parādīt meiteni muļķīgā gaismā. Varbūt labāk to pat nezināt, jo viņa pienākums bija sniegt M. pilnu atskaiti par Vesperi. Bonds nevēlējās, lai tā kalpotu par iemeslu viņas atlaišanai.
Tomēr vēl vairāk viņš baidījās saņemt atbildi uz kādu daudz sāpīgāku jautājumu.
Ārsts Bondam regulāri stāstīja par viņa veselības stāvokli. Viņš centās savu pacientu pārliecināt, ka paliekošas sekas spīdzināšana nav radījusi un neviena no ķermeņa funkcijām nebūs traucēta. Tomēr Bonda pašsajūta liecināja par pretējo. Ikreiz, kad beidzās injekcijas iedarbība, sevi lika manīt sāpes. Vēl nežēlīgāk viņu mocīja paša iztēle. Stundām ilgās spīdzināšanās laikā Le Chiffre bija iedvesis Bondam tik nesatricināmu pārliecību par impotences nenovēršamību, ka to atspēkot varētu tikai pretēja pieredze praksē.
Kopš pašas pirmās tikšanās ar Vesperi "Hennitage" bārā viņš iedegās nevaldāmā kaislē. Bonds zināja, ka būtu mēģinājis jauno sievieti iegūt, ja vien naktsklubā viss risinātos mazliet savādāk, ja Vespere neizturētos (ik noraidoši, ja viņu nenolaupitu… tas būtu noticis tajā pašā nakti. Ari vēlāk - ienaidnieka mašīnā un ārā pie villas - kad, Dievs ir liecinieks, viņam bija pietiekami daudz citu lietu, par ko domāt, Bonds bija izjutis erotisku satraukumu, redzot meitenes nepiedienīgo kailumu.
Bet tagad viņš baidījās to atkal ieraudzit. Baidījās, ka izmocītais ķermenis nespēs atbildēt viņas jutekliskajam daiļumam. Baidijās, ka neuzvilnīs iekāre, ka asinis dzīslās nesāks vārīties. Bonds klusībā nolēma, ka pirmā atkalredzēšanās reize būs pārbaudījums, un baidījās no iznākuma. Šīs bailes bija patiesais iemesls, kura dēļ viņš bija atlicis tikšanos gandrīz vai nedēlu, jo vēlējās dot savam ķermenim sagatavošanās laiku. Bonds labprāt būtu šo mirkli vēl novilcinājis, tomēr iekšējā balss viņam čukstēja, ka agri vai vēlu vienalga būs jātiek skaidrībā par to. Tad kādēļ gan nepielikt punktu tūlīt?
Beidzot savas atveseļošanās astotajā dienā viņš taujāja pēc Vesperes un vēlējās to sastapt agri no rita, kad vēl pēc nakts miera jutās svaigs un stiprs.
Nezin kādēļ Bonds bija iedomājies, ka meitenes acis atspoguļosies pārdzīvojumu pēdas un viņa izskatīsies bāla vai pat slima. Viņš nebija sagatavojies ieraudzīt slaido stāvu brūni iedegu- šu, krēmkrāsas kostīmā ar melnu jostu un laimīgu smaidu sejā, kas tika veltīts tieši viņam.
- Ak tu debestiņ, Vesper, - viņš teica, šķībi pasmaidījis, - jūs izskatāties vienkārši satriecoši. Jums taču vajadzēja nīkuļot pēc visa pārdzīvotā. Pa kuru laiku esat paspējusi iegūt tik skaistu iedegumu?
- Jūtos ārkārtigi vainīga jūsu priekšā, - viņa atbildēja, apsēzdamās uz gultas maliņas. - Man nekas cits neatlika, kā dirnēt pludmalē, kamēr jūs šeit atkopjaties. Ārsts man ieteica rīkoties tieši tā, S. nodaļas vadītājs viņu atbalstīja… Un es nospriedu, ka nekādas jēgas jau nebūs, ja es sērodama kvernēšu savā istaba. Atradu jauku smilšaina liedaga strēlīti, kurp devos katru dienu ar pusdienu sainiti un grāmatu somā. Mājās atgriezos tikai vakarā. Līdz turienei var ērti aizbraukt ar autobusu, no pieturas atliek tikai pāriet pāri kāpai, turklāt… esmu jau tikusi pāri tam, ka pludmale atrodas pa ceļam uz to villu.
Viņas balss viegli nodrebēja.
Kad atskanēja vārdi "to villu", ari Bonda plakstiņi nedaudz noraustījās.
Vespere, it kā pretojoties Bonda drūmajai klusēšanai, braši turpināja.
- Ārsts saka, ka jūs drīz drīkstēšot celties no gultas. Es domāju, ka varbūt… ka varbūt mēs tad varētu uz to pludmali aizbraukt abi kopā. Ārsts domā, ka peldes nāktu par labu jūsu veselibai.
Bonds nokremšlojās.
- Dievs vien zina, kad es būšu spējīgs atkal peldēties, - viņš iebilda. - Ārsts jau nesaka visu. Un, kad patiešām atkopšos tiktāl, lai varētu mesties ūdeni, domāju, ka sākumā būtu labāk to darīt vienatnē. Es negribu baidīt cilvēkus, - viņš ar acīm norādija uz savu ķermeni, - mana miesa viscaur klāta rētām un nobrāzumiem. Bet jūs atpūtieties kārtīgi! Tiešām nav jēgas nīkt istabā.