Vespere sadzirdēja rūgtuma un netaisnības sajūtas radīto dzēlienu viņa balsī.
- Piedodiet, - viņa teica, - es tikai domāju… es tikai centos…
Pēkšņi meitenes acis pieplūda asarām, viņa norija kaklā iestrēgušo kamolu.
- Es gribēju… es tikai gribēju jūs iepriecināt.
Vesperes balss atkal aizžņaudzās. Nožēlas pilnām acim viņa vērās pretī Bonda apsūdzošajam skatienam.
Tad viņa vairs nespēja izturēt un iešņukstējusies aizklāja ar plaukstām seju.
- Piedodiet, - viņa elsoja, - man ir tik žēl, ka tā sanāca. - Ar vienu roku meitene taustījās somā pēc mutautiņa. - Tā ir mana vaina, - viņa teica, susinot asaras. - Zinu, ka pie visa vainīga esmu es.
Bonds atmaiga. Viņš uzlika savu pārsaitēto plaukstu uz satrauktās meitenes ceļgala.
- Viss būs kārtībā, Vesper. Atvainojiet, ka izturējos tik skarbi. Es biju greizsirdīgs, ka jūs gozējaties saulītē, kamēr es pūstu šajā palātā. Īstenībā es jau jūtos tīri labi, un, protams, drīz vien mēs kopā dosimies pastaigā, un jums noteikti būs jāparāda man sava pludmale. Kā gan citādi, tas taču ir tieši tas, ko es vēlos. Tas būs tik lieliski.
Vespere saspieda Bonda plaukstu, tad piecēlās un piegāja pie loga. Ātri nopūderējusi saraudāto seju, viņa atgriezās pie gultas.
Bonds lūkojās meitenē maiguma pilnām acīm. Šķita, ka notikušais ir atkausējis šī aukstā, skarbā vīra sirdi. Vespere likās tik skaista un tik mīļi pret viņu izturējās. Bonds klusībā apņēmās, ka turpmākajos izteicienos būs saudzīgs pret meiteni.
Viņš piedāvāja tai cigareti, un kadu brīdi abi pavadīja, runājot par S. nodaļas vadītāju un Londonas reakciju uz Le Chiffre lietas iznākumu.
No Vesperes teiktā Bonds secināja, ka Londonā operāciju uzskata par izpildītu pat ar uzviju. Notikumam vēl joprojām tika veltīta pasaules lielāko preses izdevumu uzmanība, un ārzemju korespondenti centās sadzīt pēdas Jamaikas miljonāram, kurš sakāvis Le Chiffre pie spēļu galda. Žurnālisti bija uzklu- puši arī Vesperei, bet viņa esot pratusi veiksmīgi sajaukt visiem galvas, iestāstot, ka Bonds it kā devies uz Kannām un Montekar- lo, lai tur liktu uz spēles jauniegūto kapitālu. Tā nu pēdu dzinēji bija pārcēlušies uz Francijas dienvidiem. Metisam kopā ar policiju bija izdevies noslēpt visas pārējās pēdas, un tagad visa avīžu uzmanība tika vērsta Strasbūras virzienā un uz franču komunistu rindām.
- Starp citu, Vesper, - ierunājās Bonds, - vai pastāstīsiet man, kas īsti ar jums notika pēc tam, kad atstājāt mani naktsklubā? Es jūsu nolaupīšanu varēju vērot tikai no attāluma, - un viņš īsumā pārstāstīja, ko tika redzējis kazino ārpusē.
- Man šķiet, es biju zaudējusi veselo saprātu, - teica Vespere, novērsdama acis no sarunu biedra. - Kad neatradu Metisu vestibilā, devos uz izeju, kur šveicars, pajautājis, vai es esmu Lindes jaunkundze, pastāstīja, ka vīrietis, kas sūtījis zīmīti, gaidot mašīnā pa labi no kāpnēm. Es īpaši par to nesatraucos, jo ar Metisu biju iepazinusies pirms pāris dienām, tāpēc nevarēju zināt, kāds ir viņa darba stils. Mierīgi devos uz norādīto mašīnu. Tā stāvēja daļēji ēnā, mazliet uz priekšu pa piebraucamo ceļu. Kad biju pavisam tuvu, abi Le Chiffre miesassargi izlēca no aizmugurējā sēdekļa un vienkārši pārvilka man svārkus pār galvu.
Vespere nosarka.
- Izklausās pavisam muļķīgi, - viņa vainīgi paskatījās Bondā, - tomēr šī trika efekts ir biedējošs. Es jutos absolūti bezpalīdzīga, un, lai gan kliedzu, cik jaudāju, nedomāju, ka no svārku apakšas kāds manu kliedzienu varēja sadzirdēt. Es arī spēru, cik spēka, taču tam nebija īstas jēgas, jo es taču neko neredzēju, un arī rokas nespēju izmantot. Biju kā cālis uz iesma.
Bonds pamāja.
- Sapratusi, ka jūs pat nenojaušat, kas ar mani notiek, es pārbijos un izdarīju pirmo, kas iešāvās prātā, - izmetu pa mašīnas logu savu somiņu
Bonds zināja, ka pretinieks patiesībā gribēja piesaistīt viņa uzmanību. Pat tad, ja Vespere pati nebūtu izmetusi pa logu somiņu, to būtu izdarījuši viņi, kad ieraudzīja Bondu iz- skrienam uz kāpnēm.
- Tas, protams, bija prātigi darīts, - Bonds atzina, - tomēr es nesaprotu, kādēļ jūs man nedevāt nekādu zīmi, kad viņi mani pēc avārijas ievilka mašīnā. Es taču jūs uzrunāju. Biju pagalam uztraucies. Es nodomāju, ka viņi jūs piekāvuši lidz bezsamaņai.
- Iespējams, ka tiešām biju paģībusi, - teica Vespere. - Man kļuva slikti, jo trūka skābekļa. Kad es atguvos, viņi izplēsa svārkos pretī degunam caurumu. Tomēr es laikam paģību atkal. Patiesībā neko daudz neatceros no šī brauciena līdz villai. To, ka jūs esat sagūstīts, es atskārtu tikai tad, kad mēģinājāt nokļūt pie manis tur, pasāžā.
- Un viņi jums pat nepieskārās? Neviens no tiem nemēģināja uzmākties, kamēr Le Chiffre otrā istabā nodarbojās ar mani?
- Nē, viņi mani vienkārši iegrūda atzveltnes krēslā. Paši dzēra un spēlēja kārtis, un pēc tam abi piemiga. Laikam tieši tajā brīdī arī SMERŠ viņiem piekļuva. Tie bija sasējuši man kājas un pagriezuši ar seju pret sienu, tāpēc es neko neredzēju, tikai saklausīju savādas skaņas. No tām es droši vien pamodos. Tad es dzirdēju, kā kāds nokrīt no krēsla. Pēc tam kluss solu troksnis virzījās uz izeju, tika aizvērtas durvis, un tas bija viss, līdz mani atrada Metiss, kurš dažas stundas vēlāk kopā ar policistiem ieradās villā. Es visu to laiku pavadīju tādā kā pusmiegā, un man nebija ne jausmas, kas notiek ar jums, bet, - viņa sa- minstinājās, - vienubrīd man likās, ka dzirdu kliedzienu, bet tad es nodomāju, ka tas ir tikai sapnis.
- Baidos, ka tas tomēr būšu bijis es, - atzinās Bonds.
Vespere pastiepa roku un uzlika savu plaukstu uz viņējās. Meitenes acis pildījās asarām.