Gorijs šļūkāja uz sava neērtā ķeblīša un nekādi nespēja nomierināties* Varbūt viņam ir vajāšanas mānija? Kuram te būtu vajadzība viņu noklausīties vai lasīt viņa domas? Viņš vēl ne reizi nebija sagrēkojies, viņa stabilitātes koeficients ir 98 procenti. Kāpēc kādam vajadzētu viņu uzraudzīt? Viņš manīja, ka sāk nomierināties. Jā, viņu pasargāja tas, ka nevienam nebija iemesla turēt aizdomās tieši viņu. No tā izrietēja, ka viņš nav pārkāpis pieļaujamā riska robežas un varētu diezgan droši turpināt iesākto, ja nolemtu tik vienkārši neatstāt kopā ar Bastanu atklāto lietu un darīt kaut ko, lai noregulētu kļūmīgo situāciju. It kā izšķiršanās jau būtu risinājums, kas padara lieku jebkuru tālāku prātošanu, viņš pēkšņi jutās mierīgs un apņēmīgs: viņam ir kaut kas jādara.
Bija jau pāri pusnaktij, kad Gorijs piecēlās un klusi atstāja savu dzīvojamo nišu. Viņš neatcerējās, ka noteiktā naktsmiera laikā būtu kaut reizi palicis nomodā, un izbrīnā konstatēja, ka nemaz nejūt īpašu nogurumu. Droši vien pietrūka siles šķīduma iemidzinošās iedarbības. Ierindas sastāva telpu gaitenis, no kura varēja nokļūt ne tikai kareivju guļamzālē, bet arī koridorā, gar kuru rindojās vidējā posma komandieru dzīvojamās nišas, bija blāvi apgaismots un tukšs. Gorijs ieklausījās klusumā, kas bija tik neierasts un pat biedējošs. Šķita, ka gaisā var samanīt vāju vēsmiņu… Vai tik tur neieskanējās tāda kā klusa šļūkāšana? Viņš ieklausījās vērīgāk, bet vairs neko nedzirdēja.
Gorijs pagriezās pa labi, kur gaitenis veda uz mācību kabīnēm, darba telpām un noliktavām, un kaut kur aiz tām mitinājās un nakšņoja augstākais vadības ešelons, kuru veidoja pieci vecākās paaudzes vīri. Tikai šiem pieciem bija neierobežota pieeja informācijai, vienīgi viņiem bija pilns pārskats par kopības organizāciju, vienīgi viņi līdz pēdējam sīkumam zināja atbrīvošanas plānu, kā ari agrākos notikumus, kas viņus visus ir noveduši līdz situācijai, kad tiem ir kopīgi jādzīvo šajā šaurībā, pilnīgā izolācijā no ārpasaules. Vidējā komandsastāva mācekļiem tika skaidrots, ka detaļas, kas atrodas ārpus viņu tiešās kompetences, jātur noslēpumā, lai neapdraudētu plāna izdošanos. Viņiem bija iemācīts neuzdot jautājumus, viņi pat nezināja savu uzvārdu un atsaucās tikai uz priekšvārdu. Nemaz nerunājot par ierindniekiem. Tie bija izaudzēti no atsevišķām dzimumšūnām, un vienotā ģenētiskā ievirze lika tiem visiem bez ierunām klausīt augstākstāvošo pavēlēm. Ģenētiskā ievirze noteica ari pilnīgu intereses trūkumu par visu, kas neietilpa viņu pienākumu kanonā. Kopš iznākšanas no inkubatoriem viņus nemitīgi gatavoja tam, ko vajadzēs darīt atbrīvošanas laikā.
Gaitenis pagriezās, un Gorijs ieraudzīja ugunsdrošas durvis, kuras atvērt nebija grūti. Viņš pabīdīja tās augšup un vilcinādamies devās tālāk līdz šim viņš bija šeit rādījies gaužām reti. Tomēr šķita, ka viņš vēl atceras, kur ir Hārisa dzīvoklis viņa gājiena mērķis. Pirms daudziem gadiem, vēl bērnībā, Gorijs vienreiz tur ciemojās, vecākais bija ataicinājis viņu pie sevis un ilgāku laiku ar viņu runājās. Nekas svarīgs tur pārspriests netika, runa bija vairāk par lietām, kas varētu interesēt bērnu: mācības, ediens, kopdzīve ar citiem audzēkņiem. Tomēr Gorijs paturēja prātā, ka šeit ir kāds, kuram viņš rūp.
Nu bija pienācis brīdis, kad cilvēks, kurš viņam vēl labu, var noderēt. Gorijs lieliski saprata, ka vienatnē neko daudz izdarīt nespēs. Turklāt svarīgi bija uzzināt ko tādu, kas būtu vajadzīgs turpmākās rīcības plānošanai. Viņš bija brīdi vilcinājies, pirms nolēma vērst savas domas darbībā, bet tad tas iznāca gluži vai pats no sevis: galu galā Hariss bija tas, kuru šeit apkrāpa, un tieši viņam butu vislabāk jāzina, kā uz to reaģēt.
Tagad vajadzēja būt īpaši piesardzīgam, jo piecus augstākā ranga vadoņus noteikti nesaistīja pienākums noteiktā laikā doties pie miera, un tādēļ briesmas kādu sastapt šeit bija lielākas nekā ierindas sastāva gaitenī. Gorijs ik pa brīdim apstājās, ieklausījās, pazagās dažus soļus tālāk un ausījās atkal… Pēkšņi viņš izdzirda nočīkstam durvis un noklakšķam slēdzeni… Tad atskanēja soļi, tie tuvojās.
Šobrīd Gorijs atradās taisnā gaiteņa posmā, kur viņu varēja pamanīt jau pa gabalu… Aši pametis skatienu apkārt, viņš netālu ieraudzīja durvis, uz kurām ar krītu kāds bija uzšņāpis «Kontroltelpa».
Ilgi nedomājis, viņš satvēra rokturi, paspieda lejup durvis atvērās, un viņš iespruka iekšā.
Viņš uzelpoja: telpā neviena nebija. Ja dzirdētais cilvēks nenāca tieši šurp, viņš varēja palikt nepamanīts.
Ar acu kaktiņu Gorijs pamanīja kaut kādu kustību un paskatījās apkārt. Šeit bija izvietoti divi duči mazu ekrānu, un vienā no tiem viņš ieraudzīja gaiteņa daļu. Tur gāja kāds vīrs ar nesamo rokā. Viņš tuvojās, uz mirkli aizņēma visu ekrānu un tad atkal attālinājās. Tikai tagad Gorijs saprata, ka vēro gaiteņa posmu ap kontroltelpu, kurā patlaban atrodas. Viņš ekrānā redzēja durvis ar uzrakstu.
Garāmgājēja formastērps liecināja, ka tas ir ierindnieks. Viņš nebija ģērbies kaujas tērpā, kādu kareivji valkāja dienā, bet brūnajā kombinezonā, kas vienlaikus bija apakšveļa un apģērbs, ko valkāja brīvajā laikā. Sastapšanās ar viņu gan nebūtu pārāk riskanta, jo vienkāršam kareivim nebija nekādas daļas, kur kādā brīdi atrodas priekšniecība, bet, protams, labāk bija to nesastapt vispār.
Gorijs jau gribēja atstāt telpu, kad pamanīja ko tādu, kas varbūt varēja likt viņam grozīt līdzšinējos plānus. Viņš aplūkoja ekrānus tuvāk. Lielākoties tie rādīja tukšas telpas, tostarp vairākus darba kabinetus, ieroču noliktavu, reaktora telpu, kādu kameru ar daudziem vadiem un grīdā ielaistu vannu, kurā plunkšķēja ūdens, kā ari vairākas durvis un gaiteņa daļas. Bet turpat līdzās varēja vērot an dažas privāttelpas un tajās esošos cilvēkus; vairākums rāmi gulēja, bet divi vēl bija nomodā, viens kaut ko atzīmēja pjezoblokā, bet otrs skatījās videoarhīvā atrastu programmu. Tur bija ari Hāriss, kurš sēdēja pie galda, balstīdams galvu rokā… nomodā vai snaudā?
Tātad uzraudzība, par kuras esamību Gorijam sen bija aizdomas, tiešām pastāvēja, un tai bija pakļauti ari vadītāji. Pašlaik neviena novērotāja gan šeit nebija, bet Gorijs redzēja ari ieslēgtos videomagnetofonus viss tika ierakstīts un vēlāk droši vien ari apskatīts.
Spējas iedomas pārņemts, Gorijs metās meklet ekrānu, kurā būtu redzama Bastana darba niša, un bez grūtībām to arī atrada. Cik labi, ka viņš māk apieties ar šīm iekārtām tādas pašas lietoja ari programmētajās mācībās. Steigšus spaidīdams vadības taustiņus, kas ļāva reproducēt ierakstus, viņš ar laikrādi parādīja ekrānā pagājušo pēcpusdienu… Un tad viņš ieraudzīja sevi sēžam blakus Bastanam un varēja noklausīties visu, ko abi runāja.
Pirmajā brīdī Gorijs izbijās, bet tad piespieda sevi lietišķi apsvērt situāciju, un pēkšņi apjukumu nomainīja paļāvība un cerība. Neviens taču acīmredzot vēl nebija interesējies par ierakstu, un, ja reiz tā, viņš vēl varēja iejaukties, kaut kā padarīt notikušo par nebijušu. Viņš apsēdās pie klaviatūras, pārlaida skatienu taustiņiem nebija grūti atcerēties vajadzīgās komandas, kuras viņš savulaik apguva. Lielākais nopelns tur bija mācību principam, kurš prasīja, lai mācību automāti pēc regulāriem starplaikiem atprasītu reiz apgūto vielu un vajadzības gadījumā atsvaidzinātu piemirstās zināšanas. Tādēļ Gorijs bez pūlēm spēja izdzēst delikāto ierakstu no datu bāzes un aizvietot to ar ilgstošu tukšas telpas attēlu.