Gorijs uzelpoja: viņa pārkāpuma pierādījums nu bija iznīcināts. Tagad viņš varēja mierīgi ķerties pie savu turpmāko soļu plānošanas, un jau pēc brīža viņam atklājās neticamā iespēja, kādu dāvāja nejaušība. Viņš taču varēja ne tikai mainīt jau uzkrātos datus, bet pat pavērst sistēmu pret tās iniciatoriem: iegūt informāciju par visu, kas notiek šaurajā pasaulē, kurā viņš eksistē. Šīs atziņas ietekmē viņa pašsajūta mainījās vēlreiz, un nu jau viņš izjuta gandrīz vai tādu kā triumfu. Kaut kas neticams šī pāreja no paša bezspēcības atskārsmes uz fantāzijām par savu pārākumu!
Gorijs pievērsās ekrāniem, lai gūtu pārskatu par vietām, kas pakļautas novērošanai. Protams, pirmām kārtām viņu interesēja uzraugāmās personas. Vispirms viņš noskaidroja, ka uzraugāmo skaitā ir tikai divi no augstākās vadības: Hāriss un, viņam par izbrīnu, vecais Edriss. Turpretim no viņa paša grupas novēroja astoņus. Vai no šīs izvēles varēja secināt, kurus Kāsims tur aizdomās vai vismaz kurus neuzskata par pilnīgi uzticamiem?
Gorijs sāka ar to, ka apstrādāja ierakstu, kas tika veikts viņa guļamkabīnē, un aizstāja pašreizējo tā daļu, kas rādīja tukšu telpu, ar pagājušās nakts fragmentu, kura viņš bija skatāms aizmidzis savā silē. Tad viņš pievērsās ekrānam, kurā Hāriss aizvien vēl sēdēja pie sava galda. Ari tur Gorijs ievietoja izgriezumu no senāka laika, kurš nevarēja radit nekādas aizdomas. Tagad viss bija sagatavots, un atlika tikai izmantot izdevību. Viņš atstāja kontroltelpu un, pagājis vēl kādu gabaliņu uz priekšu, sāka lūkoties apkārt pēc Hārisa mājokļa. Nu jau pulkstenis bija trīs naktī, un briesmas uzdurties kādam gaitenī šķita niecīgas.
Hārisa istabu izdevās atrast viegli. Gorijs vieglītēm pieklauvēja un gaidīja.
Kādu brīdi valdīja klusums, tad durvīs pavērās sprauga. Gorijs paspieda to platāk un garām Hārisam iespruka iekšā.
Man tev kas jāsaka, viņš klusi ierunājās. Tā lente, kuru mums vakar rādīja…
Pirmajā mirklī Hariss šķita apmulsis, bet tad atsaucās: Jā, tas ir labi, ka esi atnācis.
Vienlaikus viņš pameta ar roku, it kā norādot uz kādu nenoteiktu vietu pie griestiem, un neapraudamies runaja tālāk.
Mums visiem ir prieks, ka Gāberam tagad rasts cienīgs pēctecis. Līdz ar to nedrošības laiks…
Gorijs jau bija pamanījis mazo, pie griestiem piestiprināto kameru, kurai Hāriss gribēja pievērst viņa uzmanību. Viņš bramanīgi pārtrauca Hārisu.
Nekādu briesmu vairs nav, es izslēdzu novērošanu!
Hārisa sejā pavīdēja klajas bailes. Viņš paceltā balsī turpināja: Būs jau labi, mēs varam rit…
Gorijs paspēra soli tuvāk un aizsedza Hārisam muti ar plaukstu. Es izdarīju tā, lai novērošanas sistēma kādu laiciņu nedarbotos, neviens nevar mūs noklausīties, mēs esam drošībā!
Šķita, ka Hāriss pamazām saprot. Viņš bija atslīdzis savā krēslā un tagad lēnām atguvās no izbīļa. Viņš pamāja Gorijam, aicinādams to apsēsties uz gultas. Hāriss neizskatījās labi, bet varbūt vaina nebija tikai Gorija negaidītaja apciemojumā: Hārisa seja bija sasarkusi, acu plakstiņi uztūkuši, uz galda virsmas, pret kuru viņš smagi balstījās, stāvēja saulesbrilles un ziedes tūbiņa.
Beidzot viņš pacēla skatienu augšup.
- Ko tev vajag no manis?
- Tas ir svarīgi, Gorijs atbildēja. Tev tas ir jāzina: uzruna, kuru mēs klausījāmies, Gābera pēdējā griba ir tīrākais viltojums.
Hāriss pavērās Gorijā lielām acīm un pakratīja galvu.
Tas nav iespējams, es neko tādu negribu dzirdēt. Tev šeit nav ko meklēt. Ej projām.
- Vai tad tu nesaproti? Gābers gribēja tevi iecelt par savu pēcteci, nevis Kāsimu. Kāds, visticamāk, jau pats Kāsims, ir apmainījis vārdu. Ieraksts ir viltots.
Pagāja krietns bridis, jo Gorija vārdu jēga laikam tik ātri nespēja aizsniegt Hārisa apziņu.
Nespēju noticēt, viņš nočukstēja.
Es varu to pierādīt, Gorijs piedāvāja.
Hārisa klusēšana atkal ieilga. Gorijs nenocietās.
Nu, ko tu darīsi? viņš noprasīja.
- Neko, — Hāriss atbildēja.
- Bet tā ir netaisnība!
Var jau būt, Hāriss atzina, bet tagad priekšgalā ir Kāsims. Kurš nu var izvērtēt, vai viņš tā rīkojies savtīgos nolūkos. Es pieļauju, ka viņš uzskata sevi par labāku komandieri, un tad viņam vajadzēja rīkoties tā, kā viņš nkojies.
Tu būtu labāks, Gorijs klusi iebilda.
Manāmi vīlies, viņš piecēlās.
- Tu ziņosi par mani?
Nē, Hāriss atbildēja. Galu galā tu rīkojies labu nodomu vadīts, ticēdams pareizajam un patiesajam… Un varbūt vēl kāda iemesla dēļ.
Kāds ir šis iemesls? Gorijs apjautājās.
Viņš manīja pārmaiņu Hārisa balsi, maigāku toni. Izpratni? Aizkustinājumu?
Tev mazliet vēl jāpaciešas, Hāriss ieteica. Diža diena pienāks, varbūt jau drīz. Kas zina, kurš no mums izdzīvos. Tādēļ tev jāzina: tu nāc no ģimenes, kuru ar manējo saistīja cieša draudzība. Tavs tēvs un citi piederīgie gāja bojā cīnu laikā, tu esi pēdējais savas ģimenes pārstāvis, un tāpēc es toreiz darīju visu, lai tevi glābtu. Es tevi atvedu šurp. Drošībā.
Kas toreiz notika? Kāpēc es neatceros?
Tu biji vēl bērns, bet piedzīvoji visdrausmīgāko. Uzbrukumu un bombardēšanas pārcieta tikai pavisam nedaudzi valdošo ģimeņu jaunieši. Viņi ir tie, kam vēlāk vajadzēs pārņemt vadību. Mēs nolēmām izdeldēt no jūsu atmiņas visus šos notikumus. Jums jābūt brīviem no katra sloga, lai varat pilnīgi koncentrēties uz savu sūtību.
Mūsu sūtība…
Tu to zini, Hariss uzsvērti atbildēja. Mums jāatgūst sava dzimtene, jāatbrīvo sava pilsēta. Tā ir mūsu dzimtene, mūsu senču pilsēta. Toreiz daudzi ticēja, ka pietiks ar drošsirdību un apņēmību, lai taisnība uzvarētu, un paļāvās uz Dievu. Tas bija Edriss, kurš jau laikus saprata, ka mūsu tautai nav izredžu. Ienaidnieks bija pārāks. Mums nebija gandrīz nekā, ko likt pretī viņu ieročiem. Un mūsu izmisīgā pretošanās tikai padarīja situāciju vēl ļaunāku. Pilsētu sabombardēja un tad galīgi sašķaidīja ar tankiem. Pilsētas aizstāvji… reti kurš paglabās. Bet Edriss mums ieskaidroja, ka drošsirdībai un apņēmībai ir jāaicina talkā gudrība un pacietība. Viņš paredzēja, kas notiks, un gatavojās tam savlaicīgi. Viņš padomāja par visu: krājumi, ieroči, kareivji un patvērums, par kuru neviens no palikušajiem pat nenojauš. Plāns bija skaidrs no paša sākuma. Mēs tikai šķietami esam aizbēguši. Mēs atgūsim to, kas mums pieder, un iznīcināsim ienaidnieku, kad tas būs ieaijājis sevi drošībā.
Gorijs klausījās un brīnījās. Viņš gan zināja šo to par dižo plānu, ciktāl tas skāra cīņu, kurai jābeidzas ar uzvaru. Viņš pārzināja ielu kaujās noderīgo taktiku, zināja, kā ieņemt ēkas un kā aizstāvēt ieņemto teritoriju. Bet viņam nebija ne jausmas par to, kas noticis iepriekš, un viņš nezināja arī to, kam jānotiek vēlāk. Viņa atmiņas bija izdzēstas, un varbūt reizē ar tām bija nonāvētas ari kaut kādas citas zināšanas un gaidas? Viņš jutās satricināts, un tas bija manāms.
Hāriss pienāca klāt un apskāva viņu ap pleciem.
Tagad tev jāiet, mums visiem ir jāpilda savs pienākums, ikvienam ir jādod sava artava kopīgās sūtības labad, lai tā būtu veiksmīga. Viss pārējais ir otršķirīgs.
Viņš pavadīja Goriju līdz durvīm un noraudzījās tam pakaļ vēl ilgi pēc tam, kad tas jau bija nozudis aiz tuvākā pagrieziena.