Nebija pagājušas vēl 24 stundas kopš testamenta izsludināšanas, bet pietika arī ar tām, lai padarītu Goriju par pilnīgi jaunu cilvēku. Turklāt viltojuma atklāšana bija tikai pirmais grūdiens. Izšķirošais bija turpmākie notikumi, un tieši tie bija noveduši līdz pārmaiņām, kuras viņš tagad ar izbrīnu sevī konstatēja. īsa saruna, dažas norādes un atklāsmes ar to bija gana, lai laupītu pamatu viņa līdzšinējai eksistencei. Tomēr galvenais bija vārdos neizsacītais, secinājumi, kādus viņš izdarīja no atsevišķām starp citu izteiktām piezīmēm, varbūt arī zemapziņā nogrimušās atmiņas, kas tagad bija atmodinātas… Viņa nemainīgā vienveidībā veģetējošā pasaule bija guvusi pagātni un nākotni. Pagaidām viņam vēl vajadzēja apmierināties ar aptuveniem mājieniem, bet aiz tiem jau iezīmējās slēpta jēga, pēc kuras līdz šim neviens vēl nebija taujājis. No tā arī radās kaut neliela nojausma par ārpuse esošo, par pasauli, kurā ietilpa arī Hārisa minētā pilsēta, kuras liktenim vajadzēja būt cieši savītam kopā ar viņējo.
Vēl izšķirošāka Gorijam tomēr šķita mentālā pārvērtība, kas bija skārusi viņu pēdējās stundās. Pārmaiņa, kas viņu darīja tiklab bezpalīdzīgu, kā ari stipru. Bezpalīdzīgu, jo viņš piepeši izjuta mulsinošas atbildības slogu. Vairs nebija iespējams nedomājot pakļauties sastingušam plānam, klausīt instrukcijām un šaubu brīžos pašam vilkt sevi saņemto pavēļu pavadā. Daudzas līdz šim gluži pašsaprotamas lietas tagad radīja jautājumus, un priekšā pavērās plašs visdažādāko alternatīvu mērķu un rīcības veidu spektrs. Bezpalīdzīgu, bet arī stipru. Tieši no tā ari izauga viņa jauniegūtais stiprums: tagad Gorijs varēja iejaukties notikumu gaitā, iegrozīt norises tā, kā tas pašam šķiet pareizāk, vai arī piešķirt tām pilnīgi jaunu virzību. Vai tad to varēja nosaukt kā citādi, nevis par milzīgu spēka un varas pieplūdumu?
Gorija pārvērtība nebūtu pilnīga, ja viņš tagad nedomātu arī par cēloņiem. Viņa sarunā ar Hārisu tika skarts arī šis jautājums, neuzkrītoši, vienā vienīgā teikumā, bet tāpēc tas neizskanēja mazāk satriecoši. Tur bija runa par atmiņas izdzēšanu. Vai tad nebija tikpat viegli atslēgt gribu, zinātkāri, līdzcietību, spēju uzņemties iniciatīvu? Gorijs iedomājās ierindniekus, par kuriem līdz šim nekad nebija īpaši prātojis. Lai gan tie nāca no inkubatoriem, ari viņi taču bija cilvēki, un, ja tos, pēc visa spriežot, vēl vairāk, daudz vairāk nekā vidējā komandsastāva virsniekus raksturoja patstāvības trūkums un absolūta paklausība, tad viņi acīmredzot bija tādi paši psihisko īpašību izveides upuri kā viņš pats.
Kareivju gadījumā tā droši vien bija ģenetiskā programmēšana, kas nozīmēja neatgriezenisku iznākumu. Ar viņu acīmredzot bija citādi, dažās stundās viņš kā nekā bija atbrīvojies. Varbūt aizsardzības reakciju izraisīja blēdīgais testamenta viltojums? Varbūt tas bija jauno atziņu radītais šoks sarunas laikā ar Hārisu? Vai arī un, jau tverdams šo domu, viņš bija pārliecināts, ka ticis uz pareizām pēdām, miega fazē viņam iebaro kaut kādus preparātus, kas iedarbojas uz psihi? Tā tiešām varēja būt. Bija taču zināms, ka guļošā ķermenis uzsūc no barojošā siles šķīduma minerālvielas un vitamīnus, un Gorijs bija pat dzirdējis, ka tīkamo nogurumu, kurš garantē dziļu miegu bez sapņiem, izraisa miega zāles. Nudien, viņš taču aizvien vēl sēdēja uz sava ķeblīša un šonakt nebija nācis saskarē ar silto, patīkami smaržojošo šķidrumu. No miegainības ne vēsts.
Nu Gorijs bija pārliecināts, ka viņa minējums ir pareizs: domu apvāršņa sašaurinātību, kuru viņš tikai tagad atskārta, tāpat kā dziļo miegu izraisa psihogēnas zāles. Atšķirībā no ierindniekiem viņu un viņa likteņbiedrus nevarēja manipulēt pastāvīgi citādi pēc atbrīvošanas viņu kopībā vairs nebūtu neviena brīvi domājoša un lemtspējīga vīra. Vecie taču nedzīvos mūžīgi.
Šīs izrīkošanās loģika bija satriecoša, bet lika Gorijam meklēt atbildi uz vēl vienu jautājumu: kā izvairīties no tādas ietekmēšanas? Viņš brīvprātīgi vairs negribeja atgriezties psihiskā mijkrēšļa stāvoklī, kurš tik ilgu laiku bija pilnīgi pašsaprotams, bet tagad šķita vienkārši neizturams. Vajadzēja rast izeju. Viņš nosēdēja uz sava ķeblīša līdz rīta jundai, un, lai an mugura smeldza, prāts palika možs un rosīgs.
Gorijam nebija viegli atkal iekļauties normālajā dienas ritma. Nolēmis šonakt vairs nekāpt silē, viņš gatavojās maksāt par to ar nogurumu vai nespēku tieši tas padarīja tik nepatīkamas biežās nakts mācības. Bet šorīt, pašam par apmierinājumu, viņš neko tādu nejuta.
Diena kā vienmēr sākās ar sporta nodarbībām, kurām galvenokārt bija jāvairo spēks un izturība. Daudzi uzdevumi bija konstruēti tādējādi, ka to veikšanai vajadzēja arī drosmi: lēcieni tumšos bezdibeņos, šķēršļu skrējieni ar aizsietam acīm, divcīņas ar automātiem, kas bija spēcīgāki un ātrāki par mācekļiem un nepavisam neļāva tiem vienmēr uzvarēt, bieži sagādājot arī zaudējumus un sāpes. Tādās reizēs vienmēr tika gaidīts, lai uzvarētais brīvprātīgi pieprasītu revanša iespēju. Galu galā pamattēze bija viena: «Tikai tas, kurš zaudē pēdējo cīņu, ir sakauts.»
Turpmākās stundas bija veltītas teorētiskām nodarbībām, kas nozīmēja pilnīgu pakļautību mācību automātiem, kuru varā bija slavēt un sodīt. Uzslava izpaudās pluspunktos, par kuriem neviens gan neprata pateikt, kāds no tiem labums; sodīts tika tieši, iedarbojoties uz mugurkaula smadzenēm ar elektrošoka metodi un pakāpeniski paaugstinot spriegumu. To tiešām varēja atzīt par veiksmi, ka viņu rīcībā bija šie automāti, kas tobrīd, kad viņi devās trimdā, bija modernākie no visa tirgus piedāvājuma. Automātiskais zināšanu transfers reducēja apguves laiku līdz minimumam no tā, kas būtu vajadzīgs, lietojot vecmodīgāku mācību veidu. Tādējādi vairs atlika tikai panākt, lai atmiņā uzkrātās zinības būtu ik bridi aktualizējamas. Aktualizējamas atbilstoši noteiktiem problēmsituāciju risināšanas uzdevumiem, kas, protams, visi kā viens tika formulēti kaut kādā saistībā ar gatavošanos X dienai.
Kāpinot sportisko rūdījumu, Gorijs bija spiests pilnīgi koncentrēties uz vingrinājumiem, un tas viņam nāca tikai par labu, jo vismaz uz laiku novirzīja domas sāņus. Programmētajās mācībās tas jau sekmējās sliktāk, un par savu nevērību viņš izpelnījās dažus nejaukus strāvas belzienus. Tad viņš tomēr sev aizrādīja, ka visas zināšanas ir guvis tikai no šiem briesmīgajiem automātiem un tādēļ ari tagad ir jāsadarbojas ar tiem tikpat vērīgi kā vienmēr. Viņš pats bieži brīnījās par to, cik daudz zina. Viņam bija solīdas zināšanas dabas zinātnēs un tehnikā, kuras papildināja lērums visādas informācijas par vēsturi, etnoloģiju, literatūru un mākslu. Varbūt šīs zināšanas kādreiz vēl noderēs.
Tikai pusdienlaikā radās pirmā izdevība pārrunāt pagājušās nakts notikumus ar Bastanu. Gorijs sastapa viņu pie ēdienu transportlentes, un abi iekārtojās pie galdiņa ēdnīcas stun nedaudz nostāk no pārējiem.
Kad Gorijs pabeidza savu stāstu, Bastans neviļus pameta acis apkārt, meklēdams mikrofonus un kameras.
- Šeit novērošanas nav, Gorijs viņu nomierināja. Es pārbaudīju.
- Es brīnos par Hārisu… ka viņš to uztver tik mierīgi, Bastans ierunājās.
Gorijs pamāja.
Es arī pabrīnījos. Bet gan jau viņš zinās, ko iesākt.
- Ko tad viņš vispār var iesākt? Un kāda tam būtu jēga?
- Tāda, ka tiktu pildīta Gābera pēdējā griba.
Gorijs neviļus pacēla balsi, bet, pamanījis pie blakus galdiņiem sēdošo jaunekļu skatienus, tūlīt to pieklusināja.