Tas tiesa, Bastans piekrita, bet tā ir viņa darīšana. Tu esi darījis visu, ko varēji, turklāt ar lielu risku sev pašam. Tāpēc es tagad tev ieteiktu likties mierā.
Gorijs sparīgi pakratīja galvu.
Kā tu vari tā runāt! Tu taču nedoma to nopietni. Zini, kur ir tā vaina? Tu esi sazāļots ar to barības šķīdumu, kas mūs padara vienaldzīgus un gurdenus. Es to noteikti vairs negribu pieļaut. Turpmāk pirms gulētiešanas iztukšošu sili. Tev ari vajadzētu darīt tāpat. Redzēsi, kā tu mainīsies. Tu varēsi brīvi domāt. Un tad tu atzīsi, ka man taisnība.
Bastans domīgi pavērās savā biedrā. Tad viņš ierunājās:
- Kāpēc man būtu tā jādara?
Vai tad nav skaidrs? Gorijs noprasīja. Tu tiksi vaļā no visas tās apslēptās iespaidošanas, varēsi brīvi domāt un rīkoties.
- Tas panākams ari citādi, Bastans runāja gausi, it kā kaut kas traucētu viņu izteikties. Ierīvē ādu ar taukainu krēmu, un tad tie līdzekļi nevarēs tevī iesūkties.
Tas bija pārsteidzošs atklājums: tātad Bastans jau agrāk bija to atskārtis un pat izgudrojis ērtāku un nemanāmāku veidu, kā izvairīties no nevēlamām ietekmēm.
- Kāpēc tu man līdz šim neko neesi teicis? Gorijs noprasīja.
Tad nu pajautāji! Bastans attrauca. Tavs pienākums taču
būtu mani nodot.
Sā atklājuma ietekmē Gorijs labprāt būtu parunājies ar draugu ilgāk, bet bija laiks iet, un viņš bija spiests atlikt šo vēlmi. Tūlīt vajadzēja sākties nākamajai stundai, kas bija veltīta psihiskās noturības stiprināšanai. Tur atkārtoti atskaņoja agrākās Gābera, Edrisa un Kāsima uzrunas, viņi klausījās pamattēzes un korī tās atkārtoja, kā ari dziedāja dziesmas, daudzinot savu gatavību un gribu uzvarēt.
Tas viss jau bija tik cieši iesēdies prātā, ka Gorijs varēja piedalīties mācību stundā, daudz nedomājot par tēmu. Atlika pietiekami daudz laika brīdi pa brīdim apsvērt jauno situāciju. Būtībā Bastana aplinkus izteiktais brīdinājums bija pareizs: agrak Gorijs mēmā pārliecībā pildīja pienākumu, bet tagad viņš lika sev nokauties ar gluži citām problēmām. Tomēr nekas nespēja atturēt viņu no vēlmes veicināt taisnīgumu, vienalga, vai Bastans palīdz vai nepalīdz.
Tomēr viens jautājums joprojām palika atklāts: ko varētu darīt? Šo nedrošību galvenokārt noteica tas, ka viņš zināja krietni par maz, lai varētu pilnīgi novērtēt situāciju. Tātad vispirms vajadzēja turēt acis vaļā, lai iegūtu informāciju, kuru slēpa no viņa un pārējiem jaunās maiņas pārstāvjiem.
Vienu iespēju uzzināt kaut ko, kas citādi diezin vai kļūtu zināms, Gorijs jau bija atklājis: kontroltelpa. Ar tālrādes sistēmas starpniecību no turienes varēja ielūkoties visās telpās un noklausīties tur runāto. Gorijs to atskārta, nejauši kļuvis par liecinieku divu augstākā ranga vadoņu sarunai. Tādēļ turpmākajās dienās viņš izmantoja brīvās stundas starp vakariņām un guļamlaiku, lai lavītos turp. Ticis iekšā, Gorijs jutās drošībā: ar vienu aci viņš varēja vērot ekrānu, kurš uzraudzīja gaiteņu sistēmas, un steidzīgi pamest kontroltelpu, tiklīdz tuvojās kāds, no kura vajadzēja sargāties. Riskantāk bija ieiet kontroltelpā, jo no ārpuses nevarēja zināt, vai tur kāds tobrīd jau atrodas. Tādēļ viņš iepriekš vēl kādu laiku pakavējās gaiteņa posmā pirms kontroltelpas, lai vismaz pārliecinātos, ka neviens tur nupat nav iegājis un arī nenāk ārā. Līdz šim vēl ne reizi tā nebija gadījies. Viņa izlūkgājienu guvums pagaidām gan nebija nekāds dižais.
Toties šovakar viņam veicās. Viņš pieslēdzās Kāsima dzīvokļa novērošanas kamerai tieši tobrīd, kad Kāsimam bija viesis. Ārsts Arefs. Abi vīri sēdēja pie galda un mielojās ar augļiem, kurus Gorijs pazina no mācību programmas, bet dzīvē ne reizi vēl nebija redzējis. Vai kaut kur te glabātos tikai vecajiem pieejams pārtikas krājums?
Sākumā saruna šķita pavisam nenozīmīga, bet tad Kāsims ieminējās:
- Viss taču iet, kā vajag.
Komanda veic savus pienākumus, ārsta balss skanēja neskaidri, jo tieši patlaban viņš koda apaļā, sarkandzelteni lāsainā auglī. Bet, ja man jāsaka godīgi, drusku ir bažas par Edrisu.
Kāsims saausījās.
Kas tad nu? Neraugoties uz visām kaitēm, viņa stāvoklis šķiet gluži apmierinošs.
Miesīgi jā, Arefs atbildēja. Bet?
Nu, viņš uzvedas dīvaini. Arefs paraustīja plecus, it kā nezinātu, ko sacīt.
Kā tas izpaužas? Viņš mainījis viedokli?
- To nu noteikti ne. Drīzāk otrādi: viņš pilnīgi aizmirstas savās cerībās un gaidās. Šķiet, ka viņš īsti vairs neatšķir sapņus no realitātes. Viņš iedomājas sevi par pravieti, kurš spēj ielūkoties nākotnē. Turklāt vēl turas pie tradīcijām, kas savu mūžu sen nodzīvojušas un mūsdienās ir gluži bezvērtīgas.
Viņš ir vecs un gribētu to vēl pieredzēt. Viņš dara visu, lai saīsinātu gaidīšanu. Visvairāk viņš vēlētos uzbrukt jau rit. Galu galā viņš taču to visu izdomāja kopā ar Gāberu. Kurš gan var viņam pārmest nepacietību! Kamēr viņš mūs netraucē…
Arefs pameta ar roku.
Nē, nē, traucēt viņš netraucē. Droši vien atkal sēž komandpunktā un nododas savām fantāzijām.
Saruna pievērsās citām tēmām, kas Goriju interesēja mazāk. Bet tas, ko viņš tikko kā dzirdēja par Edrisu, varēja noderēt. Galu galā Edriss bija cilvēks, kurš zināja šīs mazās kopienas vēsturi labāk par visiem… Varbūt ar zināmu veiklību no viņa izdotos kaut ko izvilkt? Tur tika pieminets komandpunkts. Gorijs jau agrāk bija dzirdējis par šo telpu, kurā drīkstēja ieiet tikai augstākā vadība. Tā bija centrāle, no kuras reiz tiks dots sākumsignāls un ievadīts uzbrukums. No turienes iedarbinās jau izvietotos spridzekļus un radioaktīvās bumbas, no turienes nāks norādījumi kara darbības laikā. Lai visu to varētu darīt mērķtiecīgi, vajadzēja taču būt iespējai no turienes pārredzēt visu kaujas lauku.
Gorijs kā dzelts pielēca kājās un izmetās gaitenī. Viņš zināja, kur ir šis komandpunkts, un nepagāja ne minūte, kad viņš jau bija klāt. Drošības svira bija pacelta kāds bija tur iekšā, un kurš tad vēl cits, ja ne Edriss? Vai viņš ir aizslēdzis durvis aiz sevis? Gorijs nevilcinājās un piesardzīgi, lai neizraisītu nevajadzīgu troksni, pagrieza riteņveida rokturi pa kreisi. Smagās metāla durvis tiešām pavērās, un Gorijs iegāja iekšā.
Edriss sēdēja ar muguru pret durvīm. Viņš bija dziļi ieslīdzis ratiņkrēslā, un viņa galva atradās vienā līmenī ar vairākus metrus garo plauktu, uz kura atradās dažādi trīsdimensiju monitori ar atbilstošām klaviatūrām un mikrofoniem. Bet augstāk, un tas bija visu pārējo nomācošs iespaids, visā pretējās sienas garumā stiepās panorāmas logs, aiz kura pavērās grandiozs skats. Tur pletās kosmoss: spožie zvaigžņu spieti, pasteļkrāsas miglāji, iegareni un spirālveidīgi, bet apakšmalā riņķveidā izliekta kontūra, kas apņēma ziliem un zaļiem krāsu plankumiem pārklātu lodi.
Pirmajā mirklī Gorijam šķita, ka Edriss nemana viņa klātbūtni, bet tad tas atskatījās nekādi gan neizrādot, vai pazinis ienācēju, un atkal pievērsās grandiozajai panorāmai.
Ir jauki, ka mani kāds apciemo, viņš ierunājās. Man prieks, ka jaunie ļaudis grib zināt, kas notiek. Es jau no sākta gala apšaubīju visus tos psiholoģiskos paņēmienus. Katram der zināt, kāds ir tas ienaidnieks, pret ko viņš cīnās. Katram ir jāapzinās, ko ienaidnieks ir mums nodarījis un ka tas pelnījis atriebību. Vai tad citādi var to ienīst?
Mēs esam kosmosā… Gorijs izstomīja.
Līdzīgus skatus viņš bija redzējis videolekcijās, bet izrādījās, ka tie nesniedz ne mazāko priekšstatu par to plašumu un bezgalību, kas šobrīd atklājās acīm.
Tagad redzes laukā parādījās sudraboti mirdzošs rats, kas lēnām griezās ap antenam apspraudītu asi. Viens no šiem antenu spieķiem stiepās taisni abu vērotāju virzienā, un viņiem tieši iepretim, viņpus asij stiprinājās viengabalains, metāliski vizošs, cilindrisks ķermenis.